Kaut kad agrāk, kad es nemēdzu sazināties ar cilvēkiem, biju pilnīgi apradusi ar tikai savu sabiedrību. Tad atklāju, ka cilvēki ir un ka sazināšanās tomēr nav neiespējama, nepatīkama un dīvaina - un tad es sāku slāpt pēc komunikācijas, un tā tas vairāk vai mazāk turpinājās līdz nesenam brīdim, kad sajutu, ka man ir iestājusies komunikāciju pārslodze. Sāku ilgoties pēc tā, kas agrāk bija ikdiena - pēc pastaigām, darbiem un sarunām vienatnē ar sevi. Un galvenais - pēc nerēķināšanās ar citu patiku vai nepatiku, ērtumu vai neērtumu. Tāpēc arī ir dzirdami tādi dīvaini dialogi kā:
- Ko tu vēlies Ziemassvētkos?
- Lai visi mani liek mierā.
Vienkārši noguru mēģināt būt cilvēks. Tagad šeit rakstīt kaut kādu izskaidrojumu arī savā ziņā izgāž to, ka es necenšos darīt neko, kas nogurdina psiholoģiski, bet ir nepieciešams - bet es jutīšos kaut nedaudz attaisnojusi savu dīvaino uzvedību pēdējā laikā. Jutīšos nedaudz attaisnojusi un izskaidrojusi un atgriezīšos pati pie savas sabiedrības uz kādu laiciņu. Kamēr būšu atpūtusies no pasaules, lai vai kā pasaule to neuztvertu.

Pag, man nav vienalga par to, kā neliela daļiņa pasaules uztver manu atpūtu no pasaules. Sasodīts.

Divatā vēl var atpūsties.

Ai, cik var taisnoties.

izlaižu nagus un svinamās dienas

( Ak jā, pašportrets ar klases telpu fonā. )