liela guļava - 31. Augusts 2007
Novembris 2016
 
 
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
 
 
 
31. Augusts 2007
Piektdiena, 31. Augusts 2007 23:30
Gribu uz skolu :"(

Šī nebija mana pēdējā darba diena, vēl man ir paredzētas veselas piecas, bet tad, kad aizslēdzās veikala durvis un es sāku čāpuļot uz tramvaja pusi, piepeši uzradās vienkārši neaprakstāms spēka pieplūdums, kādu es nebiju jutusi ļoti sen - tas bija uzradies, lai liktu man skriet, skriet pēc iespējas tālāk no savas darbavietas, galvenais pēc iespējas ātri no tās attālināties. Sirds pukstēja nepacietīgā izmisumā atrasties jebkur citur, tikai ne tur. Grūti kontrolējama histērija.

Bet, protams, vienīgais, ko es darīju - gāju uz pieturu un sagaidīju tramvaju. Ja es esmu tik savaldīga un pacietīga, lai izturētu pircējus, tad tāds nieks kā spontāna histērijiņa vispār neko nenozīmē.

Pircēji, ak, šie bezkaunīgie radījumi. Es pat nesūdzos par tiem, kuri ar mācību grāmatu sarakstiņiem man uzklūp kancelejas preču nodaļas dziļākajos kaktos, kad esmu uzkrītoši nokrāvusies ar precēm, kuras mēģinu izlikt. Es vispār tikpat kā nesūdzos. Es tikai drusku lamājos, kad viņi aiziet. Piemēram, sieviete, kura desmit minūtes man uzdeva un atkārtoja dumjus jautājumus par permanentajiem marķeriem, un beigās tā arī nenoticēja, ka uz stikla var mierīgi rakstīt - viņai vajadzēja tos izmēģināt uz letes stikla. Kad es dziļā sašutumā aizrādīju, ka tā nevajag darīt, viņa mierīgi atteica, ka nu nekas, ar spirtu notīrīšu. (Varbūt viņa savā darbavietā glabā spirtu, bet es kaut kā gan ne. Nez kāpēc.) Katrā ziņā tie ķēpājumi tur vēl ir.

Sieviete, kuras dēļ divreiz pārskaitījām kasi.

Ōme, kura mani lamāja par mācību grāmatu dārdzību.

Ōpis, kurš mani lamāja par to, ka nav tāda pildspalvas serdeņa, kādu viņam vajag.

Cilvēki, kuri steidzas un atstāj viena santīma atlikumus.

Cilvēki, kuri steidzas Ļoti Svarīgās Darīšanās un nepamana rindu.

Cilvēki, kuri rakājas pa kladēm un burtnīcām un tās burtiski izmētā uz visām pusēm.

Cilvēki, kuri stāv rindā un absolūti ignorē kasieri, kura viņiem Ļoti Skaļi un Skaidri saka, ka tur ir vēl divas kases, kurās nav rindu. (Varbūt viņi domā, ka tas ir tāds pārdevēju melnais humors - aizsūtīt pircēju uz citu kasi, lai viņš izstātos no savas rindas, un pie tās otras kases viņam pateiktu, ka ne-ē, kancelejas preces tikai kancelejas preču nodaļas kasē. Ojā, pārdevējas noteiktu pēc tam pa kaktiem par viņiem smietos, tāpēc viņi nepacietīgi stāv tajā vienā nelaimīgajā rindā un visu laiku BUBINA uz kasieri. BUBUBUBUBUBU, kretīni, jupis viņus rāvis.)

Pēdējo nedēļu nav nekāda strādātprieka. Iepriekš, kamēr vēl nebija tāds skolas ārprāts, es pat varēju teikt, ka man patīk mans darbs, bet tagad es tikai cenšos sagaidīt darbalaika beigas. Nevarējāt iepirkties skolai laicīgi, riebīgie riebekļi?

Ja atlikušās dienas būs tikpat baisas... vēl mazliet un es vienkārši neatnākšu uz darbu. Vien iedomājoties par to, pārņem pilnīgs bezspēks. Līdzīgi kā rakstot mājasdarbus kādā priekšmetā, kura jēgu neredzi.

Mūzika: Patrick Wolf - Augustine

2CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend