Šodien sapratu, ka alkstu katru uzdāvināto akmeni iemest dāvinātājam sejā (tas neattiecas tikai uz Agnesi, jo es vismaz saprotu viņas motīvus).

Es nespēju atslābināties. It īpaši citu cilvēku sabiedrībā. Vienalga, cik labi pazīstamu.

Man patīk vienai kaut kur braukt vilcienā. Tā ir tāda kā trīskārša vientulība, jo apkārt ir daudz cilvēku, kuri izliekas, ka tevis nav. Es gribu uzsūkt vientulību, lai man pietiek ilgākam laikam. Lai man pietiek brīžiem, kad neesmu viena.

Pēc vasaras, kas pārsvarā pavadīta pagrabā, man ir parādījies kaut kas līdzīgs klaustrofobijai - nepanesu atrašanos telpās kā tādās, man vajag debesis, lai vispār varētu paelpot.

Pasniedzēja viņu apsmēja par to, ka mēs esot viņas vecāki - vienkārši tā diena, kad grasījāmies braukt ciemos (es tiešām arī aizbraucu), izrādījās vecāku diena, bet viņas vecāki, pašsaprotams, neatbrauca.

Gribas mest dāvinātos akmeņus sejās un kliegt, lai visi iet ratā.

Gribu, lai viņš brauc atpakaļ.

Gribu gan savaldīties, gan atslābināties reizē, bet tā laikam ir utopija.

Viņa ierosināja izskaidrojumu visiem dāvātajiem akmeņiem (gan Ziemassvētku, gan dzimšanas dienas, gan vārda dienas, utt., utjp.) - visi vienkārši grib, lai es noslīcinos.

Es ceru, ka tas, ko es tikko dzirdēju aiz sava loga, bija pērkons.

Es parasti izvairos savā Cibā pielietot vietniekvārdu "es", lai vismaz pašai būtu sajūta, ka es runāju par vēl ko citu, izņemot sevi, bet sapratu, ka nav jēgas. Es domāju tikai par sevi, un domāt par citiem ir bezjēdzīgi.

Kā jau viņa teica: Egoisms - laba lieta!

Es negribu satikt cilvēkus, no kuriem baidos, un cilvēkus, no kuriem mulstu, bet tam ir divi atrisinājumi - vai nu viņus nesatikt, vai arī nebaidīties un nemulst. Bet tā nebūtu es, ja es nebaidītos un nemulstu (un reizē arī neizliktos, ka tā nemaz nav).

Es tiešām kļūstu visai histēriska, ja atrodos telpās.

Gribu sirdsmieru. Gribu, lai man uzticas.

(Gribu uzticēties?)

Gribu debesis.