Ja es gribu kāda cilvēka acīs likties nopietna un cienījama, tad mani joki kļūst nežēlīgi.

Vakar es ik pa brīdim satiku kādus no maniem pazīstamajiem cilvēkiem, vairākus no tiem, par kuriem biju domājusi, ka gribētu kādreiz saukt par draugiem. Un sapratu, ka sarunas ar viņiem ir sasodīti nogurdinošas, jo viņi vienkārši nemēdz nokāpt no skatuves.

Tie izņēmumi, kas nav nogurdinoši, ir vai nu ļoti labi pazīstami un saprotami, vai nu pavisam nepazīstami.

Tā iet, ja vairāk sarunājas ar cilvēkiem skaipā, nevis reāli. Rakstiski viss šķiet patiesāks.

Un es nevienā brīdī nemēģinu apgalvot, ka pati neesmu uz skatuves. Es tikai tā ceru.