Mans mobilais telefons izrādījās ļoti sienu-izturīgs. Vai arī manas sienas izrādījās ļoti telefon-saudzīgas, nevar saprast.

Ļoti, ļoti, ļoti ienīstu telefonus, ienīstu no visas sirds un no manas paseklās būtības pašām dziļākajām dzelmēm. Velnišķīgākais izgudrojums, kāds vien vispār ir izgudrots. Kāpēc cilvēki nevarētu iztikt tikai ar pastu? Kas vainas rakstīšanai?

Nepatīkami, ka no sava aparāta nevaru tikt vaļā. Tagad jau sarunu laikā to turu ar tikai diviem pirkstiem un nepiespiežu pie auss, bet vēl pēc kāda laika tam vispār nepieskaršos bez gumijas cimdiem. Fui pē. Bet vienkārši izslēgt un nolikt atvilknē - nedrīkst.

Varbūt pie šī mana naida (un parasti neko nemēdzu ienīst, vispār esmu pilnīga un nelabojama mieramika - ar šo izņēmumu) var vainot to cilvēku, kas ir otrs sarunas dalībnieks. Vienīgais cilvēks, kurš var mani iepriecināt, uzmundrināt, saniknot vai saraudināt ātrāk kā minūtes laikā. Un vispār vienīgais cilvēks, kurš var mani iepriecināt vai sadusmot. Kretīns tāds.

Edit: Ja tā padomā, tad citi cilvēki arī var mani iepriecināt. Bet sadusmot... ne-e.