Čāpojām ar mammu no Agneses mājvietas uz auto, sanāk braukt lejā ar liftu - māja nav pavisam pabeigta, liftā spoguļi ir aizklāti ar kartonu un putuplastu. Un tam putuplastam ir tādi smieklīgi zirņa izmēra graudi, nevis tādi maziņi, un es sāku jau aiz paraduma knibināt malu. Un mamma ar saviem manikirētajiem nagiem absolūti normāli arī sāk knibināt putuplasta malu. Looks like she had fun.

Sarunājām iet uz Hamletu. Beidzot atradu brīdi, kad gribas.

Neaprakstāmi spēcīga vēlme zīmēt, tā ir krājusies un krājusies jau vairākus mēnešus, bet tā arī nav sanācis to izlikt uz papīra. Esmu vienīgi kaut ko mazliet ķellējusies skolā un mazlietiņ ar planšeti, bet tā vien sāk šķist, ka šo pus-mazohistisko tieksmi varu apmierināt tikai ar A2 formāta uzstādījumu zīmēšanu. Tā ir neatšķaidīta bauda.

Bet ja nopietni, tad joprojām neesmu atmetusi savu plānu iemācīties zīmēt cilvēkus. Viena lieta ir tad, ja ir modelis, bet mans mērķis ir iemācīties to varēt arī neredzot paraugu. Pagaidām sanāk nožēlojami. Ienīstu cilvēkus. Bet gribu gribu gribu gribu gribu tomēr mācēt.

As they say - practice makes perfect.

Šīgada Ziemassvētku/Jaunāgada balle bija krietni vien interesantāka nekā pērn. Ierēcu par vārdu salikumu "Karību jūras ūdenspīpes", ēdu garšīgus saldos ēdienus lielā vairumā, ieguvu hennu uz savas alkatīgās ķetnas un pārpīpējos "Karību jūras ūdenspīpi" tā, ka pēc tam galva sprāga pušu. Dūmu detektori no pīpēm iedarbojās blakus telpā, jo vēdināt neviens nebija iedomājies ātrāk. Saklausījos visu ko interesantu no eks-kolēģēm, kuras lielākoties bija jau mērenā pālī un uz to vakaru nomainīju armijas zābakus pret papēžainām kurpītēm. Tiesa gan, vakara beigās viena kurpīte kļuva par iešļūcenīti. (Lasīt: "Maitai kurpei saplīsa maita sprādze!") Neko jēdzīgu nenofotografēju. Un ak jā, pirmo reizi kopš sākumskolas sapūtu matos matu laku.

Spēlēt galda lomu spēli ar cilvēkiem, kuri labi ja ir par tādām dzirdējuši, izvērtās par vienkārši kolektīvu rēkšanu. Improvizācija ne vienmēr darbojas! Cik labi, ka GM nebiju es.