Jau kādu trešo vai ceturto dienu pēc kārtas guļu zem divām segām un tikai kādas pāris stundas dienā pavadu normālā nomoda stāvoklī. Katrā ziņā mājās atlidoju sestdien vakarā un tad arī slimība uzklupa ar līdz tam brīdim savaldītu plēsonīgumu - divas dienas ar kājām pārvietojoties pa Romu biju pārtikusi no mātes katram gadījumam līdzi paņemtajiem Theraflu, tad no kaut kādas itāļu alternatīvas. Sēdēt lidostā arī bija kaut kā puslīdz mierīgi, varēju lieliski koncentrēties uz līdzpaņemto grāmatu. Bet mājās... laikam nostrādāja atslābums un sāku pilnīgi neprognozējami salt, karst, migt ciet un mocīties ar bezmiegu. Un galvassāpēm, aizkritušām ausīm un smadzeņu trulumu.

Pirmdien atnāca Astrīda, izklaušināja mani un teica, ka man esot gan angīna, gan bronhīts. Angīna man piemetas samērā regulāri, bet ar bronhītu mēdzu bieži slimot bērnībā. Un vakar vakarā temperatūra sasniedza maksimumu - 39,6 grādi. Jebkurā gadījumā, nekad vēl nebiju jutusies tik draņķīgi - tas viss man ir jauns un nebijis. Kakls man ir sāpējis tā, ka gribas amputēt ar visu galvu, bet ne šoreiz - šoreiz es ar mēreni sāpošu kaklu mēģinu izklepot bez mērenības slimas plaušas, kuras ne vella negrib velties ārā un atbrīvot mani no šādām izpriecām.

Par Romu es sīkāk varētu stāstīt vēlāk, bet tagad varu pateikt vienu lietu - Romas apciemojums radīja optimismu par Rīgas nākotni. Patiesu optimismu. Mēs, latvieši, vēl esam pār kaut ko tomēr pārāki. Un civilizētāki un kulturālāki, un, beigu galā, tīrīgāki.