Izrādās, ka bezjēgā nosēdēt visu dienu pie kompja ir ļoti vienkārši. Agrāk man ne reizi netika dota tāda vaļa, lai es varētu paziņot, ka piegriezās. Nu - tagad es zinu kā tas ir. Un man nepatīk.

Esmu mājās tāpēc, ka no rīta mēģināju uzskriet uz nelaimīgo tramvaju, uz tīrā ledus pie pieturas paslīdēju un kaut kā ļoti dīvaini samežģīju kāju. Mazliet ceļgalu, normāli potīti un šawzzmīgi pašu pēdu. Au.

Un tad es šļūkāju visu dienu kā zombijs no šejienes uz virtuvi un atpakaļ. Tieši kā zombijs - no zemes nemēģinu kāju pacelt un šļūkāju uz priekšu.

Un es joprojām gribu svētdien doties uz LFFB, bet nekas cits izņemot: "Tad jau redzēs!" man neatliek.

Kāda lietderīga diena.