Ar varenu piepūli radiators priekšnamā beidzot ir tapis koši oranžs.
Tas nekas, ka es to solīju izdarīt jau vasarā. Laikam tagad mammas vāciešu plānotā ierašanās sacēlusi to paniku, ka kaut kas nebūt jāpakrāso. Lai pieklājīgāk izskatās.
Cik pieklājīgi vispār var izskatīties priekšnams, kura sienas ir pelēks/oranžs/piparmētru krāsās un gaitenis, kurš ir koši rozā? (Nu labi, laškrāsā, bet tas neizklausās tik iespaidīgi... ) Un viena istaba, kurai jāatgādina zemūdene, viena, kurā ir tikai gulta, dators un spogulis, viena, kur viss ir aizkrauts ar mācību grāmatām, smukumlietiņām un šūpuļtīklu, kā arī viena, kur viss ir vecmāmiņu stilā ar pretīgu sekciju pa visu sienu? Nu labi, tas laikam ir jāredz, lai saprastu. Vismaz te ciemiņiem nevarētu palikt garlaicīgi. Un viss nokrauts ar vai nu instrumentiem, vai nu smukumlietiņām.
Es ĻOTI negribu rīt iet uz skolu, laikam tāpēc arī krāsoju to radiatoru.

Kas tas, ka es kaut ko varu izdarīt tikai tad, ja man to nepārtraukti atgādina?