Tas nekas, ka pagājusi gandrīz nedēļa, bet man ir tomēr jāuzraksta, ka biju Deine Lakaien koncertā pirmajā decembrī. Pasākums arī zināms kā radio Naba trīs gadu jubilejas svinības.

Viss bija pilnīgi savādāk, kā es biju domājusi. Daudz skaļāk. Un bija daudz vairāk cilvēku. Nekad neesmu sapratusi, kas Lakaienā ir tas tipa "gotīgais", kā dēļ koncertos savācas cilvēki melnās drēbītēs un viduslaicīgās frizūrās. Un čellists ar vienu vijolnieci dažās vietās kratīja galvas. Tad vēl dūmu pārpilnība uz skatuves, viņi mēģināja tā atlasīt astmatiskos skatītājus no veselajiem.

Bet vispār man ļoti patika. Pilnīgi savādāk, kā klausoties CD, bet man patika. Cik viņš dziedāja, nevienas greizas nots. Bet dzirdēt to dzīvē... Manis ir būt sākt fanot. Midnight Sun, o, burn me to death!

Agrāk tajā dienā saskrējos ar Lieni, lai atdotu kaut kādus diskus, un, kad viņa teica:"Zini, es šovakar eju uz koncertu!" tas bija tik patīkami sākt smieties un atbildēt, ka es arī. Man ar kādu tomēr arī ir kaut kas kopīgs. Bet aizvakar- skolotāja piefiksēja Naba t-kreklu un jautāja, vai es esot bijusi uz "to jubilejas pasākumu". Domubiedri atrodas negaidītākajās vietās, it īpaši, ja viņi parasti valkā koši rozā drēbes.

Ir klusums. Ja arī es ieslēgšu mūziku, pilnīgi jebkādu, te būs klusums. Man visapkārt. Lai es saprastu, ka nevajag sāpināt. Ka nevajag būt neuzmanīgai pret līdzcilvēkiem. Varbūt tās ir tikai manas iedomas, kas traucē skaņām atnākt līdz manīm, bet tikai nevajag man just līdzi par kaut ko. Es esmu pie visa vainīga, un es vienmēr visu sabojāšu.

I can see I can see
I can see the silence in your eyes