Tas ir dikti dīvaini, ja es no rīta pieeju pie spoguļa, lai pirms iešanas uz skolu kā parasti pateiktu pati sev labrīt, bet šoreiz tiešām uz sevi paskatos. Kā no malas.
Man ir tukšas acis, izspūruši mati un kantaina, miegaina seja.
Paņemu acu zīmuli, lai nomaskētu to tukšumu un... to neko. Acis ir tādas, kurās negribas skatīties, jo tajās vienkārši nekā nav.

Aizeju prom tā arī sevi nepasveicinājusi. Ar tādu cilvēku negribu sapīties.