09:08 am
Laikam jau mēs no paaudzes paaudzē nododam instinktīvu vēlmi kaut kur doties vienatnē, rakstīt rūtiņu bloknotos, radio un raustīgu sveces liesmu fonā kritiskajos brīžos, ceptas vistiņas, kartupeļus sagrieztus caurspīdīgās šķēlītēs - vienkāršību. Mazotnē to ir savādi aplūkot, gribas notikumus, aktivitāti. Taču, pieaugot, nevilšus nonākam tajās pašās krustcelēs.
09:17 am
Vēlme nošķirties no sabiedrības, lai nedarītu pāri citiem. Ir viegli nemanot pateikt kaut ko skarbāku, būt nepieejamai brīžos, kad ir nepieciešama klātbūtne. Un cilvēki kaut kādā brīdī vairs nekautrējas par to pateikt, jo skatienā ir redzama apjausma un zināms kauns par sevi, tomēr arī nespēja rīkoties savādāk, un tad uzņēmīgajiem gribas sapurināt. Šādā ziņā varu sajust līdzību ar viņu, ar kuru mēs tik daudz strīdamies. Ir līdzīgas iezīmes, pat līdzīga tiekšanās. Tikai grūti atzīt, ka tiešām pastāv šīs līdzības, visās paaudžu un hierarhijas atšķirībās. Viņa ir spējusi paveikt pat vairāk, vai vismaz radīt iespaidu, bijusi pietiekami apķērīga, un vienlaikus saglabājusi tiekšanos pēc patiesajām vērtībām. Tomēr amata dēļ varējusi vairāk nodarīt pāri citiem. Un jūtu, ka, ja būtu iespēja, es rīkotos līdzīgi. Tas mulsina, tomēr mācos atzīties. Ceru, ka piepildīšu alkas reiz dzīvot nosķirtāk un patiesi satuvināties ar dvēseles līdziniekiem.