Unattainable dreams are the best kind - I Got The XFactor!

Otrās noklausīšanās, sauktas par CallBack diena, sākās ļoti agri. Cēlos 4.00, jo bija prasība, lai jau 7.00 es būtu pie ExCel London, kas atrodas visai tālu no manas mājvietas. Paveicās, ka kaimiņš piekrita mani aizvest, jo liekas, ka lai nokļūtu ar sabiedrisko, man vispār nebūtu bijusi jēga iet gulēt.
Šoreiz man līdzi bija draudzene no darba vietas.
Tā, nu mēs te palikām pie manis vakarā un no rīta, piecos startējām uz DienvidLondonu.



Galā nokļuvām laicīgi. Pat ļoti laicīgi.
Taču jau tad priekšā bija visai gara cilvēku rinda. Tas, ko organizēji bija rakstījuši info lapā, ka šī otrā noklausīšanās notiks tikai iekšā un nebūs jāsalst, īsti līdz galam nebija taisnība. Pirmkārt, jau mēs līdz 8.00 vienkārši stāvējām ārā, uz ielas. Starp citu, laikapstākļi bija ļoti nemīlīgi. Pūta ļoti auksts vējš un es no tiesas jutos laimīga, ka biju paņēmusi līdzi savu silto šalli.
Ap 8.15 mūs sāka organizēt pa sektoriem un ap 9.00 mēs beidzot tikām iekšā siltumā.

Tā bija tā pati lielā halle, kurā notika pirmā noklausīšanās. Tikai šoreiz pavisam tukša, bez krēsliem un tik vien kā sadalīta sektoros, jo mums info lapās bija norādīts, kurā sektorā, katrs atrodas. Man bija C sektors.
Bija nedaudz nīciens, jo protams, pirms C sektora, pa priekšu iet A un B sektori.
Tad pie pārējiem atnāca viena no rīkotājām un teica, ka viņai vajagot brīvprātīgos, kas ies laukā filmēties pūļa skatiem. Nu, man jau patiesībā, no laika gala paticis grozīties kamerām pa priekšu. Tad nu aiz neko darīt, es arī aizgāju.

Tas pasākums saucās: "Happy Crowd". Mēs stāvējām Xfaktora izkārtņu ierobežojumā un sarunājāmies savā starpā un tēlojām laimīgo pūli, kas gaida noklausīšanos. Tikmēr filmētāji no pūļa trīs cilvēkiem izdala mikrofonus un ieraksta viņu sarunas.
Kad šī pasākuma koordinētāja uzzināja, ka esmu no Latvijas, mani tūlīņ pat iekļāva ierakstāmo sarunu bariņā un es runājos kopā ar diviem melnajiem brāļiem. Kā mēs te esam atkļuvuši, ko vispār gribam un ceram sagaidīt. Nu tāds small talks.
Sākumā, es nedaudz uztraucos par savu angļu valodu, taču piedalīties šajā filmēšanā bija pareiza izvēle, jo es pēkšņi atklāju, ka spēju runāt angliski un ka mani saprot un viss ir ok. Tas deva drosmi, ka ar tiesnešiem arī viss būs kārtībā.
Lai arī bija auksti un mēs pamatīgi nosalām, piedalīties šajā brīvprātīgo filmēšanās pasākumā, manuprāt, bija pareizā izvēle, jo vairākas reizes organizētāji uzsvēra, ka "Xfaktors" ir šovs, ne tikai dziedāšanas konkurss un jo pamanāmāks esi, jo labāk tas šovam. Lielākas iespējas, ka tev dos iespējas turpināt.
Par pamanīšanu... ooo! Es pat nespēju saskaitīt, cik reizes saņēmu komplimentus par savām acīm, kronīti un tērpu kopumā.
Jācer, ka tas būs ļoti palīdzējis.

Pēc filmēšanās, devos uz savu pirmo noklausīšanos.
Kamēr mēs filmējāmies, lielākā daļa jau savu pirmo noklausīšanos bija pārdzīvojuši. Es, viens no maniem melnajiem brāļiem (otrs bija citā sektorā) un vēl viena sieviete, kas bija mūsu bariņā, nonācām pie savām istabām, kur noritēja noklausīšanās. Man likās, ka viss ir kārtībā, uztraukums bija pilnībā pazudis, es biju gatava. Kaut arī bijām pēdējie rindā. Citēju sev Bībeli, ka tie pirmie būs tie pēdējie, un laimīgi smaidot stutēju sienu, lai sagaidītu savu kārtu.
Līdz atnāca viens no rīkotājiem un paziņoja, ka mēs, pēdējie trīs, tiekam pārmesti uz citu noklausīšanās istabu, jo tur jau rinda izbeigusies.
Nonācām pie sektora F istabas. Now, we're fucked! es padomāju. Manī sāka celties satraukums.
Lai viss būtu pavisam slikti, organizētājs - rindas koriģētājs, iznākot no telpas, kurā bija iegājis uzzināt, vai tiesneši gatavi mūs pieņemt, domīgi novilka: "Tiesneši ir īgni." Un līdzjūtīgi pasmaidīja... es sajutos vēl sliktāk.
Pirms manis iegāja tā sieviete, kas bija kopā ar mums. Viņa iznāca ārā ļoti ātri un ļoti apmulsusi, jo bija saņēmusi: Nē.
Gandrīz dabūju aukstas kājas. Lai gan tehniski tās jau bija aukstas, jo vēl nebija atsilušas no laimīgā pūļa spēlēšanas.
Un ko... es salu ārā divas stundas kameru priekšā, lai tagad saņemtu Nē? Nekā nebija!
Noskaitīju lūgšanu, nopūtos un gāju ieskatīties acīs liktenim.

Liktenis, divu vīriešu kārtas tiesnešu izskatā, sēdēja pie galda ar Grumpy Cat sejas izteiksmēm. Es pasmaidīju. Viņi domīgi sarauca pieres, līdz viens noteica: Tev ir jauks tērps. Un pajautāja kāpēc es tādu izvēlējos. Teicu, ka uzskatu, ka mūsdienās ar izģērbšanos nevienu vairs iespaidot nevar, tādēļ es izvēlos apģērbties. Viņš piekrita un viegli pasmaidīja. Tas man deva drosmi.
Dziesma... Tā pati, kuru dziedāju pirmajā atlasē, jo tā bija rakstīts prasībās, taču patiesībā, viņiem bija vienalga, ko es dziedu. Man sanāca labi. Man pašai patika.
Beigās viņi man pateicās un domīgi novilka: es domāju, ka tas ir: Jā. Un sāka sparīgi gludināt vienu saburzītu sarkano uzvarētāja biļeti, kura nez kāpēc bija saņurcīta viņa priekšā. (Man šķiet, ka viņš bija nolēmis, ka šajā dienā vairs nevienam sarkano biļeti nedos).
Pateicos viņiem un viņi pateicās man, apgalvojot, ka es esmu Very Welcome.

Ilgi sajūsmināties par savu panākumu gan nesanāca laika, jo bija jādodas darīt lietas tālāk. Man priekšā bija POD's. Tas PODs tāda dīvaina lieta. Tevi iedzen vienā istabā, nostāda pretī kamerai un neko citu neredzi, kā tikai kameras aci un dzirdi POD'a vadītāja balsi. Šajā vietā liek paust savas emocijas un ļauj sūtīt sveicienus un vispār tāds mulsinošs tas pasākums. No šī veido tos džinglus, kur raidījuma dalībnieki tiek rādīti saucot: I Got The XFactor! un I'm the best! un tamlīdzīgi.

Pēc POD'a nākamā daļa bija papīru smērēšana. Katram dalībniekam, kurš bija pirmo noklausīšanos beidzis ar: Jā, deva aizpildīt personīgās informācijas anketas. Viena bija par taviem datiem, otra par privāto informāciju. Nu tā datu lapa bija sarežģīta pati par sevi. Taču otra bija gara... Tik tiešām gara. Tur bija 15 A4 lapas, ar jautājumiem uz abām pusēm un visur pierakstīts klāt, ka jāsniedz paplašinātas atbildes. Liekas, ka to anketu es pildīju divas stundas. Bet, nu ko darīt... to nevarēja pavirši, jo skaidrs, ka viņi izlemjot, kurus laist tālāk šovā, ilgi un dikti rakāsies gan pa to manu anketu, gan visiem safilmētajiem materiāliem.
Vēl viena laikietilpīga rinda bija uz dokumentu skenēšanu. Tajā es stāvēju ilgi, līdz gandrīz jau izstāvēju, kad mani pasauca ārā no rindas uz interviju. Nu labi...
Pēc intervijas aizgāju iestāties rindā pa jaunu, līdz pēc kāda brīža mani atkal pasauca ārā, lai dotos uz otro noklausīšanos.

Otrā noklausīšanās tika filmēta un pēc tam, ja dalībnieks ir veiksmīgi ticis raidījumā, šī tiks pasniegta, kā viņa pati pirmā noklausīšanās.
Tiesneši bija divas sievietes. Viņas jau uzreiz bija jaukas un smaidīgas un protams, arī sāka ar komplimentiem par tērpu. Mēs parunājāmies gan par maniem hobijiem, gan lomu spēlēm, gan par manu dziedāšanas karjeru.
Pirms šīs noklausīšanās man bija jānorāda piecas dziesmas, no kurām viņas izvēlējās, lai es nodziedu kādu gabaliņu no "Bohemian Rhapsody" un "You Raise Me Up."
Manas sajūtas teica, ka gāja ļoti labi un ka visam vajadzētu būt labi. Sajūtas vēl labākas padarīja fakts, ka pēc manas noklausīšanās viņi centīgi pārbaudīja vai es esmu bijusi uz visiem pasākumiem. Atklājās, ka vienā filmēšanā neesmu bijusi un mani nosūtīja uz to arī. Man likās, ka viņiem ir svarīgi, lai es visur būtu bijusi, jo es viņiem patiku.
Bet, katrā ziņā, atbilde uzreiz netiek sniegta. Tā jāgaida aptuveni 4 līdz 6 nedēļas.
Un nākamās noklausīšanās it kā, tiem, kas tiek tālāk, būs tikai jūnijā.

Tur es nonācu kopā ar vienu no melnajiem brāļiem, ar kuru kopā biju arī tajā laimīgā pūļa pasākumā. Šis bija tas puisis no cita sektora un redz, arī ticis tālāk. Nu ko... mums lika runāties un tēlot, ka mēs vēl tikai gaidām savu pirmo noklausīšanos.
Mūsu saruna aizgāja par manu diadēmu un es teicu, ka tā ir iedvesmojoties no Gredzenu Pavēlnieka elfiem. Un es vēl nosmējos, ka mēs savulaik mācījāmies Sindarīnu un Kvenju. Un tajā pašā mirklī mums klāt pieskrēja viens no filmētājiem un prasīja man: Vai tu... ah, Tev ir ļoti skaistas acis!... vai tu proti runāt elfu valodā? Es teicu, ka nē. Bet es protu dziedāt elfu valodā. Viņa acis burtiski iemirdzējās.
Tik redz, es nenieka nezinu Gredzena pavēlnieka elfu dziesmas... es izlīdzējos ar Warcrafta Lady Sylvanas dziesmu.

Pēc šīs viltotās: "Mēs gaidām noklausīšanos" small talk pasēdēšanas man bija trešo reizi jāiet stāvēt dokumentu skenēšanas rindā. Nu jā... tas paņēma vēl savu pusotru stundu. Līdz beigās mana otrā noklausīšanās diena bija beigusies un mēs ar Lieni laimīgi varējām doties mājās.

Nu ja, it kā jau sajūtas saka, ka bija labi, bet godīgi sakot, es nezinu, vai mani uzaicinās piedalīties tālāk. Jo nu... cilvēku patiešām ir ļoti daudz un kritēriji, pēc kuriem vērtē nav skaidri.
Pie lielajiem tiesnešiem tomēr tiek tāds... ne tik milzīgs cipars. Es kaut kā sākumā nevarēju aptvert, ka tas ir visas Apvienotās Karalistes Xfaktors, nevis Londonas. Un redz, šis arī atbild uz to, kāpēc liela daļa, tie kas nokļuvuši uz lielo noklausīšanos ir tādi... par sevi pārāk pašpārliecināti, pat ja jebkuram redzams, ka viņu sniegums ir draņķīgs. Viņi ir izturējuši milzīgu konkursu. Tiešām milzīgu.
Es nestādos priekšā Amerikas Xfaktora apmērus...

Katrā ziņā, es neteikšu hop, pirms neesmu pārlēkusi.
Turpiniet turēt īkšķus, sadoties rokās, skaitīt lūgšanas un sūtīt savas labās domas.
Paldies par atbalstu!
^_^