Below are the 4 most recent journal entries recorded in gaismas2025's LiveJournal:

Friday, September 26th, 2025
5:04 pm	Nu, tad. Katrs mudaks tagad ir māksl'nieks. Šodien manu co-sarakstīto grāmatu Amazonē var lejupielādēt bez maksas. https://www.amazon.com/dp/B0FQ3XQMBL Angliski iztiekam bez, sulīgajiem, latviešu/krievu valodas lamu vārdiem. Ķerat ciet (Comment on this)
Sunday, August 31st, 2025
11:39 pm	Otrā diena nakšñojot darbā. Daudz darba. Jāizdara viss. Ir daudz veidi, kā būt produktīvam un cīnīties ar prokrastināciju. Svarīgakais ir tos apzināties un atrast veidu, kā cīnīties un uzvarēt. Mans- izslēgt no vienādojuma ilgo vākšanos uz darbu. Šaušalīgi, bet mans, čigāna-klejotāja gēna gavilē. Bārs Vecrīgā bija svarīgākais mācītājs, pasniedzējs. Pamodies, nokāpi pa kāpnēm un esi darbā. Laika ergonomika. Tikko biju mājās- iepisu matos skaistu violetu krāsu- jo varu. Ir noslēdzies posms, kad jāizliekas. Man ir komfortabli ar maniem liegi lillā matiem. Braucot ar velosipēdu. Kad bankas gaiteņos pavadītajā bērnībā, novērojot pieaugušos, nolēmu, nekad, nestrādāt papīru bīdītāja darbu- biju precīza pareģotāja. Nekad vairs. Un, nekad neteikt- nekad- arī. Pagaidām skrūvēju ciskudriļļus un pieņemu to, kā vienu, neapstrīdamu realitāti. Apzinoties, cik mainīga tā ir mūžības šķērsgriezumā. Bijušais vīrs sacīja, ka man jāaizmirst, ka šajā valstī atradīšu darbu, kur varu kavēt. Omīte teica, ka dzīve nav rožu dārzs. Tiklab, kā omītei teicu, ka- “Nu, nu”, tāpat arī savam labajam itālim. Man nav noteikts darba laiks- nāc, kad ērti, tik stundas pieraksti. Ar cilvēkiem tev nav jāstrādā ( atsauksme uz, diezgan paģirām intervijas laikā), “jāuzpilda ledusskapis” bosa vārdi- un tad tapa alus. Ātri nopratu, ka tiek turēts pārsteidzošu cilvēku zoodārzs- citādāk nenovērtēšu sevi un tos fantastiskos vilvēkus, kuri ir mani kolēģi, kurus ir pieņēmis darbā mans priekšnieks. Pateicība visumam par to, ka turpina būt vēlīgs un laipns. Rakstnieki, vēsturnieki, kreatīvi un gaiši nenormālie. Priekšnieks, kurš ieraugot manu reliģiju ar atvieglojumu nosmējās- “Paldies Dievam! Domāju, ka būsim par nenormālu priekš tevis!” Jopcik! Un, man šķita, ka esmu visu atdevusi barterī ar kosmosiņu. 😂 Velo labošana un diagnostika ir kļuvusi par muskuļu atmiņu. Nu, nemaz, nedomāju ko daru- tikai ņemu detaļas un fiksoju. Kruta! Esmu apguvusi gan Kristiānijas velosipēdus, gan salabojusi Strida velo automātisko ātrumu pārslēdzēju, kas, starp citu, ir viens no senākajiem Sturmey Archer modeļiem, arī elektrovelo ir teju apgūti. Mammai par nelaimi un vilšanos es, aizvien, esmu. Daru. Vēl 28 minūtes, līdz bodega aizvērsies. Un mēnesis, kamēr amadzenes pārslēdzās, ka bodega ir dievišķa vieta, kurā var smēķēt un iesmelt sevī lētu alu, nevis stūra, piparbode, kā Ņujorkā. Tikai, mazs tukšums, jo vissaturīgākās sarunas latviski man ir bijušas šeit. Ar nelatvieti, latviski. Vietā, kur atbraucu, lai nebūtu tukšuma, kur sajutos, kā mājās no paša sākuma. Ko pie velna es šeit daru. Tik daudz nejaušības, ceļi, kas mani šeit ir atveduši. Varu izsekot katram lēmumam, katrai prasmei, ko esmu apguvusi, lai spētu šeit būt. Vēlos twikt- pārsteidzoši. Tomēr- paredzami. Dzīve mani sen nepārateidz. Current Mood: calm (1 Comment |Comment on this)
Thursday, July 24th, 2025
3:57 pm	Jauna diena Jauna diena! Kosmoss ir devīgs. Pamostos. Ne no putniņu čivināšanas, ne no dienasgaismas, bet no panikas. Esmu nogulējusi!!!??? Ķeru pē telefona- izslēdzies, dators arī. Tveru pēc lādētāja- sprauzu iekšā! 7:10! Ideāli! Var paspēt. Fiksi ieģērbju savu ķermeni gaišā prikidā, izsukāju matus, apauju kājas un pizduju uz darbu. Spalvainie putneļi pieķērušies man tuvākajai būrīša sienai nopēta, kā eju un beidzot uzčivina. Viņi, mani nemodina, bet ļauj gulēt. Pateicos :)) Braucot teju pie darba jautaju cik laaaaiks siri?! Siri saka, - astoņi! Ne minūti ātrāk, ne minūti vēlāk, kā liktens' būs lēmis. Šobrīd sēžu bodegā, esmu pasarakstījusi pāris nodaļas savai grāmatai. Esmu pastrādājusi pie sava NGO. Esmu atradusi trūkstošos daļiņu valdes izveidei, lai beidzot varu reģistrēt. Jaukais puisis, kura istabu esmu okupējusi uz viņa moto ceļojuma laiku piekrīt pievienoties. Vēl vienojamies, ka ar Meganu Mārklu sadzīvot būs, kā būs. Mēs jau varam, bet, ai, ai, ai. Tagad jāsavāc 50 cilvēki, lai varu reģistrēt arī reliģiju. Es pat nezinu vai tik daudzus šeit pazīstu. Lai, gan :D Esmu ordinēts mācītājs, kopš 2019 gada, bet vēlos savu. Loģisku, taisnīgu, izaugsmē balstītu. "Nužno duhovno ravivatsja, ili pizdec!!!" - šitādu! Un sataisījām! Palūdzu čatam GPT, kurā esmu sabāzusi visu (otrreiz, jo pirmo nolikvidēju as it was uz mana darba akaunta) un viņš mani zin, un visas manas sarunas ar cilvēkiem, un visu kas mainījies, kas palicis. Kur labi, kur slikti- lai saliek man reliģiju, kura būtu pēc maniem hujovajiem dzīves principiem, tad mans mīļais, šejienes un pasaules draugs pateica, ka pilnīgi visām pamatnostādnēm piekrīt, un arī palīdz ar papildinājumiem! Tas ir tik kruta! Mēs reliģiju atstāsim pēc sevis! Iedomājies! Varbūt mazu, varbūt lielu, varbūt pasauli mainošu. Sapņotāji un darītāji ir divas ļoooti dažādas sugas you know. Man besī sapņotāji un plānotāji. Labāk darīt bez plāna, bez sapņošanas - lielāka iespēja, ka kaut kas sanāks, nekā gudri dirst, jo tas nav malku cirst! Tas ir tik skaisti! Un, cik glīšs velo man, tagad, ir. Retro. Sieviešu rāmis- liels groziņš. Un! Spārdāmie ātrumi! Nekad nebiju ar tādiem braukusi- un slīd pa ceļu, kā smērēts. Un tie putniņi, kuri jūtas ar mani, samērā, komfortabli. Tādi mīlīši. Rītdien, beidzot izlaidīšu palidināties pa istabu. Man patīk, ka pārstāju baidīties un ticēt citiem. Vajag tikai močīt- un viss būs! Un viss sanāks, ne vienmēr, kā plānots, bet, kā labāk. Un ir! Katru reizi! Nu gribas tā, lai ir kā tiem cilvēkiem, kurus sūta man te kosmoss- par viena dzīvi seriāls, par otra podkāsts. Un viņi abi saka- nu nekas tur nav tāds- dzīvo savu dzīvi un viss, bet citiem- citiem... Citiem ir bail un viņi nesaprot, ka viss, kas viņus atšķir no šiem ir tas, ka viņi nedara! Viņi plāno un sapņo, un paši sagrauj visu jau saknē! Jadara, mīlīši. Kas cits, ja ne Tu! Jebkurš! Jo laba dzīve tā vienkārši uz zemes mētājas- vienkārši jāpaceļ un jāizdzīvo! (Comment on this)
Wednesday, July 23rd, 2025
7:52 pm	Oi! Šis bija ilgs pārtraukums Cibā. Neizmērāmi garš piedzīvojumu posms, kuru knapi varu iespiest tajos datumos, starp sākumu un šodienu. Laptops, klēpī, Stonewall Inn IPA uz blakus galdiņa, no kura noņemts tomātu krūms, kurš mani sargāja, no tizlās kaimiņienes loga, kura savāca istabu, kuru velejos es- jo es zinu- es sēžu uz balkona stundām ilgi, aizsmēķējot vienu cigareti pēc otras un nekad tās līdz galam nenosmēķējot, tikai izkvepinot, ka pretīgus pelnu smakas vīrakus. ( Tā šmara, tikko mani pasauca, lai pateiktu, ka man ir kaut kādas sapelējušas bulciņas, kuras viņa pati pārbīdīja, kad ievācās un es pieņēmu, ka ir izmetusi. Vēl viņa aizrādīja, ka dzīvoklis ir nekārtīgs, kamēr esmu jau kuro reizi pēc viņas uzskrējusi labierīcīās ļoooti netīram podam. Un arī viņas mati uz gaišās vannasistabas virsmas ir tāds pretīgs, bēēē) Bļāā, kā es gribu projām, esmu piestrādājusi pie sava iekšējā miera, un cenšos dzīvot mierā, un mājās gribu mieru. Sēdēt uz balkona, rakstīt huiņu. Rakstīt grāmatas. Dzert alu. Nevis tādu derdzīgi smaidīgu morīti, kurai ļoti noderētu daudz terapijas sesijas. Kura pirmajā dienā pieprasīja pārkārtot visu dzīvokli, aizvākt paklājus, jo viņai ir astma un tad doties pieskatīt kaķus, dzīvoklī, kurā ir paklāji. Tagad pieprasot man aizvākt manus putniņus, kuri dzīvo manā istabā, būrītī - jo.... tadadadadam (drum roll) jo, no viņiem var dabūt putnu gripu. Vai, tiešām viņa nevar meklēt uzmanību un pašapliecināties kaut kādā onlyfans vai tamlīdzīgi. Ironiski, ka vienīgais darvas piliens medus mucā, kas ir mana mierīga dzīve šeit ir melna. Esam izpildījuši galveno cibas punktu. Pasūdzēties. Free theraphy. Par citiem punktiem runājot, gaismas, nu beidzot ir izglītotas un ieguvušas maģistra grādu. Krājam tos education stats. Vēl gaismas ir izbraukājušās krustu šķērsu pa pasauli un jutušās labi, it visur. Bet te- galapunktā- gaismas jūtās, kā mājās. Kad šeit viesojos 2023. gada saptembrī ( laikam) man šķita, ka, baii, ekonomē uz serveru space un neielādē skaņu, jo bija tik klusu. ?Nav daudz auto, ir daudz velosipēdu. Ir klusu! Un man riebās. Tagad es mīlu to klusumu. Un arī lauku klusumu. Tikko viesojos pie ļoti mīļa un tuva drauga, ļoti dziļos laukos. Divas dienas pavadīju teju bez telefona, bez datora. Beidzot iemācījos chill. Nevaru iedomāties iemeslu, lai brauktu atpakaļ uz Rīgu, vai Maltu, vai ASV. Man ir tik labi. Un es nevienam neļaušu iztraucēt šo mieru. Es lieku mierā un vēlos, lai liek mierā mani. Citās ziņās- kad man bija 22/24 gadi un priekšā vēl vesela dzīve es skrūvēju velosipēdus, domāju cik kruta būtu dzīvot Kristiānijā. Tagad man te ir workshopi, hojorkšopi. Varu ievākties kaut rītdien, ( bet, ir bet) bet ir- esmu tik nokomfortizējusies, ka ideja, ka man dušoties jāiet uz saunu brīvpilsētas vidū ir šausminoša. Tāpēc lūkojos uzmanu mīļo Kristiāniju no augšas, dzīvojot baigi garā novostrojā, kam tā brīvpilsēta ir tāds backyard. Un, es skrūveju un laboju velosipēdus. Ļoooti gribu gulēt. Mierīgi izgulēties, bet vēl jāskrien! Tik daaudz jāizdara, pat bez nojausmas, ko, bet nevar apstāties, tad būs liels un pilnīgs pizģec. Man jāreģistrē vēl tā nevalstiskā organizācija, tad jāreģistrē reliģija. Tad, es tā nopriecajos, ka esmu pabeigusi rakstīt stulbo maģistra darbu, ka uz darbu aizgāju gulejusi pusstundu. Arī mani ēšanas ieradumi nav labāki, pēc darba izdzertie pāris ali, saplusoti ar manas neuzmanības dēļ sajauktu cbd un draugu hašu man ļāva izgulēties slimnīcā. Tā teikt- nosvinēts godam! Beidzot padalījos ar kādu, kas neesam mēs paši - bijušies grupas biedri, ar to albuma uzmetumu ko rakstījām, rakstījām un nedarakstījām, ievietojot youtube zem slēpta linka. Beidzot gūstu prieku, kā man tuvs draugs arī lika un ieteica- strādājot ar rokām un necensoties darīt ko citu. Visu dienu skrūvē, labo- un domas, visas domas pieder man pašai. Ļoti tīkami. Ja neskata tās bulciņas, hujulciņas. Acknowledge. Accept. Adapt. - Šādā secībā,- sirdsmieram un saprātam. Satiku šeit nepārspējamu cilvēku, ļoti līdzīgs, bet vēl, ne īsti te, ne īsti tur. Viņam, samērā līdzīga mantra/teiciens/dzīves moto. Gari vakari sarunās, pastaigās, vazājienos pa bodegām, sarunās pie skursteņa un uz balkona, gan dzīvē, gan telefoniski. Interesanti. Nenogurstu. Liels prieks. Ilgi, jau ļoti ilgi vērtēju vientulību augstāk par bezjēdzīgu komunikāciju un ar prieku pieņemu, kādu iekšā taja vientulībā, ja palīdz saglabat to vientulības sajūtu. Visuma kopkonektivitāte aizvien darbojas- sen neuzdodu jautajumus- kāpēc man tas ir vajadzīgs, tika pieņemu- pēc tam noderēs. Un noder, un esmu pateicīga. Un klusu cīnos, lai varētu šo un varētu to vēl te padarīt, lai gan realitāte ir kāda ir- gribu dušā un gulēt. Riebjas iet gulēt, jo nav jau baigi garantēts tas rīts, un, ja ir- tas, ka tā nākamā diena būs labāka, vai tāda pati. Kā mans jaunais načaļņika teica, kaut kur pusceļā ar velo minoties uz centru- Are you ready for another shit day in paradise? Ir, ir tā Kopenhāgena tāda maza paradīzes oāzīte, gan ar būtību, cilvēkiem, ēkām, Kristiāniju, ar iespeju darīt to, kas tev patīk un aizvien spēt dzīvot, nevis izdzīvot, baigi novērtēju. Ir labi. Ļoti labi, bet es zinu- vienmēr var labāk. Laiks būvēt! Nez, kas mums ciba mainījies- kas vēl raksta, kas devies projām? Kaut kur starp piezemēšanos un (2 Comments |Comment on this)