gailis' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Sunday, May 6th, 2007
| Time |
Event |
| 2:42a |
ja es spētu būt tik gudrs, cik esmu, tad es būtu laimīgāks | | 2:43a |
ja cilvēki neiedomātos, ka esmu nopuņķojies un nosiekalojies bērns, tad es būtu laimīgāks | | 2:44a |
ja es nebūtu tendēts uz pārskatīšanos, tad es būtu laimīgāks | | 2:45a |
arī ja es kristietis būtu, tad laimīgāks būtu | | 2:45a |
taču sist pie krūtīm un kliegt, ka laimīgs es neesmu, nevaru. jo līdzās nelaimībai, laimība ir | | 2:46a |
ja es būtu ledus karalis, nebūtu laimīgāks, jo tad es neko nejustu | | 2:46a |
tāpēc labāk - es jūs visus palaižu vaļā kā krāsainus balonus, un skatos debesīs, cik jūs tur smuki uz gaiši zilā fona, cik smuki jūs lidojat, aizlidojat, pārvēršaties punktiņos un izzūdat pavisam.
un pēc tam eju jaunus balonus lūkoties.
ar adatu baloniņam iedurt, to ne, to gan ne, jo baidos es sprādziena trokšņa
upd. vēl nē. vēl nē. | | 2:52a |
un kāds kaut kur teiks - re, viens gailis ir sajucis prātā
vai čukstēs - kāds nabadziņš
taču, nevajag žēlot. jo tas viss man piestāv - kaut kur pieķerties, pēc tam aizķerties un nokrist.
tāpat arī nebaidos, ka sāp. jā, es baidos nepamatotu pliķu un spļāvienu, bet kā izrādās, arī tā ir mācība. esmu tendēts saskatīt sūdos ziedus, un tas mani vairāk vilina, nekā ziediņos ieraudzīt mēslu.
vsivairāk es baidos no brīža, kad neko nejutīšu, kad man būs apātija un nevienam nepieķeršos, jā, tas, no kā pa īstam baidos, ir sastingums un tukšums.
kad manī būs tukšums un vienaldzība, tad varēšu godīgi pateikt - jā, esmu nelaimīgs, bet tad droši vien man būs vienalga, un neteikšu nevienam vairs neko. nu ja, un arī nelaimīgs nebūšu, jo būs tak - vienalga [šeit gan piezīmēju - ka dzīvošu tā, lai tā nebūtu] | | 8:16p |
es nevaru, un tai pašā laikā - varu, iztikt bez tā, kas man vajadzīgs. un ja jau varu iztikt, tad varbūt esmu tiai iedomājies, ka tas man ir vajadzīgs, bet īstenībā - nē. lai gan kristietis neesmu, taču domāju, ka dievs labāk zina, kas man vajadzīgs, kas nē, un attiecīgi - vai nu dod vai ņem, man tikai jāspēj sagremot, ka tas, kas ar mani notiek, ir labākais, kas var notikt. katru brīdi. protams, ir atkarīgs arī, kā pats darbojos vai bezdarbojos, bet tas mazajās lietās. jāsaprot, ka lielās lietas ir labākais, kas notiek, lai gan šķietami - nekas nenotiek, vai arī - tas, kas notiek nav tas, ko es visvairāk vēlos. vien galvā ir paisums un bēgums. cilvēki manā dzīvē ir viļņi- atplūst, un tad atkal reverss. vienīgais, kas paša rokās - noturēt līdzsvaru, un ja vien iespējams, tad nosargāt harmoniju.
nē, es šeit nerasktu par kādu konkrēti, bet gan 'vispār' |
|