· ***Akašas✽Ieraksti***

Vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kuriem ir spēja kaut nedaudz izrādīt emocijas. Es tādos brīžos sastingstu, man notiek smadzeņu sasalšana un tā beidzās brīdī, kad attiecīgā situācija ir beigusies. P.s. trakajās dienās, mazjaās dzeltenajās teltīs tirgo Oreo kastītes par 1.39

Vai tev ar abiem vacākiem ir sadzīviskas un emocijām aukstas attiecības? Ja, jā, tad tas varētu izskaidrot kāpēc tev ir grūtības ar emocijām. Man piemēram ar mammu ir labas attiecības, bieži kratu arā viņai savu sirdi, bet ar tēti...ooooooojjjjjjj. Tur gan ir traki. Bieži vien uzspiežu sev ar viņu komunicēt tikai tapēc, lai viņš neapvainotos un nesāktu man lasīt lekciju par to ka neesmu normāla, jo nekomunicēju un bla, blaa, blaa. Man vispār no tēta puses ir daudz traumu.. it īpaši bērnībā, kad viņš brīžiem nespēja sevi kontrolēt un bija agresīvs, it īpaši, kad bija dzēris. Nē..sitis mani viņš nav.. Es runāju par verbālu un mentālu agresivitāti. Ajjj.. Sāpīga tēma. Man sķiet, ka tētis pats iekšēji ir ļoti nelaimīgs un zinot manu vecmammu(tēta mammu) tas varētu būt tikai saprotami. Pagāja ilgs laiks, kamēr es sapratu, ka viņš man sniedza tik daudz mīlestības cik pats ir kādreiz bērnībā saņēmis. Pēdējos gadus viņs ir palicis daudz mierīgāks, bet bērnības sāpe vēl manī nav pazudusi. Kad biju maza, viņš vienreiz alkohola reibumā dzīvoklī sāka psihot un izsita logus, virtuvē un savā istabā. Pats bija viss pamatīgi asinīs. Tā bija traka nakts. Pēc tās nakts man sākās pamatīgas problēmas ar miegu, kurām sekas vēl ir palikušas līdz pat šai dienai. Pēc kāda neilga laika atkal alkohola reibumā viņš manā acu priekšā mēģināja pakārties aptinot ap kaklu lampas vadu, bet nekas neizdevās, pēc tam aizgāja uz virtuvi paņēma nazi un iedūra ar visu asmens daļu dziļi līdz galam kājā un pēc tam lēnām vilka arā to no kājas skaļi bļaujot. Un pats drausmīgākais, ka man bija 11 vai 12 gadi un es biju viena pati mājās, brālis bija pie drauga, mamma darbā. Zvanīju krustmātei, kas ir tēta māsa, izstāstīju kas noticis un teicu lai ātri brauc pie mums un tiek galā ar tēti.

Traki gan. Mūsu ģimene vairāk ir kā viesnīcas modelis. Mājā katram ir savs numuriņš un tā arī dzīvojam, ļoti maz komunicējam, sanākam uz brokastīm un izklīstam. Bērnībā biju klusais bērns, mani pat nevajadzēja pieskatīt un to arī nedarīja. No tā man laikam ir iespiedies vientulības komforts.

Vientulībai ir arī savi plusi. Piemēram būdams vientuļš tu vairāk iepazīsti sevi. Ahh. Raktot šo man ir iedvesma sīs dienas ierakstam dienasgrāmatā. =)

Iepazīstu gan :) Gaidu ierakstu :)