Ieraksti Čomi Kalendārs Par mani Atpakaļ Atpakaļ
Draugi
bozena
[info]bozena
Līze b-bola nometnes anketā ailītē "Pārtikas produkti, pret kuriem ir alerģija" bija ierakstījusi: "Kaķi".
mako
[info]mako
Seno ugunskuru nakts 2
Bija jauki, Lielupe visu nakti šlakstēja pie kājām. Kaut kur blakus visu nakti zvanīja makšķernieka gruntenes zvārguļi - laikam vīram labs loms sanāca.
Sasmīdināja tikai divi municipāļi uz kvadrocikliem, kas bija izlēmuši, ka tieši šis sestdienas vakars ir ideāls patrulēšanai. Dabas parka teritorijā jau nevar ne ugunskurus kurināt, ne teltis celt. Bet puiši bija adekvāti, un, saņēmuši solījumu, ka uguni mangalī kurināsim, ne uz zemes, lika mūs mierā. Mēs gan viņus nekaunīgi piešmaucām, jo mangaļa līdz nebija. Bija saulriets, ceptas vistiņas detaļas, desiņas, augļi, nakts teltī (pateicoties piepūšamajam matracim - komfortabli) un milzu pilmēness, agrs rīts, apmācies, bet silts.
Tikai tā stiepšana... telts, matracis, paika, divas segas, drēbes...it kā jānes mazāk par kilometru, bet rokas sāp :)
martcore
[info]martcore


no sākuma nesaprata šī trenažiera būtību, tagad sapratu
tas ir skūtertrenažieris!
tāds pats kā velotrenažieris, tikai skūteris, stundām var uzlabot koncentrāciju, eņeņeņ un pareizu sēžu
brauc ar skūteri un skaties teleseriālus
martcore
[info]martcore
teosofija
martcore
[info]martcore
nē, nu cik gudrs biju, tik gudrs arī aizgāju
kaut ari no helvetikas kaut ko paguvu izlobīt
un es taču nemaz nejautāju, piemēram, par džeku, uz kuru iekrīt abas labākās draudzenes, es pirmā viņu ieraudzīju, viss šitais

atbalstat mani vai neatbalstat, bet uz otro spēles epizodi es dodos ar pārliecību, ka līdz šim darīju visu pareizi un darīšu to tālāk
jūs manā vietā nespējat pieņemt dažreiz sarežģītus un radikālus lēmumus, jo [šeit var uzrakstīt, kāpēc]
mako
[info]mako
Seno ugunskuru nakts
Šgonakt pie Baltijas jūras esot seno ugunskuru nakts. Nolemts, ņemu telti, puikas un dodamies nakti pavadīt pie Lielupes ietekas. Ugunskurs, makšķere, telts un marshmellows, ko cept. Un kartupeļi folijā.
martcore
[info]martcore
bet vispār saistībā ar "life is strange"
meitenes, man pie jums ir tūkstošiem jautājumu

lūk, tev ir klasē personiska ienaidniece - viņai ir labākas drēbes, bagātāki vecāki, viņa izturas ļoti augsprātīgi un it īpaši pret tevi, viņa taisa nereālākos sūdus taviem draugiem
tad tev parādas iespējas atriebties - apliet viņas brīnišķīgo jaciņu ar krāsu, ko tu arī dari
un tad tava pretiniece ir uz īsu brīdi galīgi sagrauta, pēc tam viņa, skaidrs, saņemsies, bet tagad
un šeit parādas scenārija izvēle, par viņu vēl pasmieties, vai arī viņu kaut kā uzmundrināt

kā puika es drīzāk smietos par viņu, es līksmoju, redzot, kā visi mani ienaidnieki deg ellē, ko tie arī ir pelnījuši
bet spēlējot par meiteni man tas nešķiet pareizi. man liekas, meitenes, lai kā arī viņas ļoti vienas otru neienīstu, tomēr turas kopā
tāpēc es viņu atbalstīšu, lai arī neviens te nevienam īsti netic, man tas vienkārši šķiet pareizāk
puika vienmēr var būt viens pats par sevi pret visu pasauli, par meiteni es gluži vienkārši nezinu

es nebliezīšu pollu, bet - kā jūs rīkotos
martcore
[info]martcore
pats galvenais, ka cilvēka evolūcijā nav iespējams sajust tos milzīgos laika attālumus, kas notika no vienām izmaiņām līdz nākamajām
daudzi te uztraucas, a kā notika, ka cilvēks sāka artikulēti runāt, noteikti dieva pirksts
a kā notika, kad tas sīkais rāpulis ar zvīņainajām kājām pēkšņi saprata, ka viņam uz muguras ir kaut kāda figņa? ar kuru viņš var pacelties gaisā un figačīt nenormālus attālumus?
vot tur apakšā visādi zobenzobu tīģeri ar mamutiem un cilvēkiem viens otru hujārī, a viņš sēž uz zara un viņam ir pojebeņ - putnu taču tikai var apdraudēt vulkāna izvirdums vai sevišķi enerģisks kaķītis
pēc tam gan cilvēks pāršāva šajā augšupvērstajā evolūcijā putnus un izgudroja eroplānu, lai pilots varētu dauzīties ar galvu pret debesu velvi

liekas, ka tas kaut kā ļoti ātri ir noticis, vot viņi tur izlīda iz okeāna, kurš tur aizrāpoja uz purvu, kas ataudzēja sev zobus, kas uzrāpās kokā
bet tam visam bija nepieciešami miljoniem gadu
miljoniem. mūsu planēta vispār ir vairāk nekā četrarpus miljardus gadu veca
mēs ņemam pie sirds kaut kādas pāris izmaiņas, kas notikušas divdesmit gadu laikā, lāgā neaptverot, ka vēl pēc desmit tūkstošiem gadu cilvēks staigās uz trīs kājām, putni lidos ar ballistiskajām raķetēm zem spārniem, a kaķītis tur kļūs par siemens ceo
martcore
[info]martcore
elektriskā izklaide
square enix, varu jūs lamāt mūžīgi, bet kā gan jūs est trāpījuši desmitniekā un sirdī
life is strange ir neizsakāmi brīnišķīgs, tāda sajūta, ka tas ir ar vienu rokas daļu sarakstīts no pirmā longest journey lingvistiskās un ne tikai bāzes - termini arkādija, vortekss, meiteņu draudzība un solidaritāte, spiediena trubās regulēšana iznākot mo mājas - tas viss nezvana zvanu?
taču tam nav nekādas nozīmes
kam lai uzticas? katrā šādā spēlē jābūt savam braienam vesthausam
un katrā šādā spēlē kāds iešaus jūsu labākajai draudzenei fionai lodi ribās - lai es vairāk tad morāli uzticējos nevis fionai, bet gan ieinteresētajam kolēģim kafejnīcā
maldi!

vienīgais, kam patiesībā var uzticēties, ir tikai draudzenīte!
life is strange kaut kādā ziņā mēģina ieviest man šajā meitenes ar visu pārējo attiecību pasauli kaut kādu izpratni
kā tu rīkotos? a kā tu rīkotos, ja tu būtu viņa?
bet es jau esmu kaut kādā ziņā viņa, es saku, es esmu iedzīvojies viņas tēlā, precīzāk, tajā, kā es iedomājos šo savu tīneidž meiteni, tā arī dzīvoju, a viņas visas ir savā ziņā čūskas, izņemot tās, kas ir galīgi margrietiņas vai govis, vot, es labāk būšu tāds vaipers. vai, precīzāk, vaipere
tas vēl ir radikāls gadījums, kad nācās fiziski dauzīt tualetes firealarma stiklu, fizika ir strupceļš, tuprmāk es visus savus ienaidniekus močīšu tikai ar varu - kompromātiem, šantāžu, kontaktiem, atsaucēm, draudiem
es rīkošos tā, kā jebkura īsta meitene rīkotos manā vietā



paldies, square enix. malači
ps kāds vēl atceras spēli, kur galvenā varone bija fotogrāfe?!
martcore
[info]martcore
bļ, es iedomājos cūku ar drediem!
nu, paldies, kā es tagad varēšu normāli aizmigt pēc jūsu domām
rakstiet, lūdzu, uzmanīgāk
helvetica
[info]acs
[info]helvetica
Komponists Jānis Lūsēns Gaskoņas Kadetos uz Ģertrūdes ielas.
bozena
[info]bozena
Pārraku pusi dārza, nu labi, tikai vienu aizaugušu kaktu. Tik un tā nevar saprast, vai izskatas labāk vai vienkārši citādāk. Patiesība, tumsā izskatās diezgan romantiski.
Mūsu dārzs ir ... nu, košs un interesants, varbūt pat savdabīgs, eee.. jocīgs, bet tikai paša māte viņu varētu nosaukt par skaistu.
Daiļdārzniecības gēns mūsu plašākajā ģimenē atpūšas jau kura paaudzē, pie tam katris un ikviens rauj to sīko zemes pleķi uz savu pusi, kam ābeles jāstāda, kam gurķis, kam par visu vari vajag dilles. Es gan esmu pieticīga, man tikai ļaujiet puķītes paaudzēt. Šogad bija ļoti padevies samteņu gads, nu tad tās man ir visur. Visur, es teicu!
Māsīca Rūženka, kura gan ir daiļdārzniece pēc izglītības, dažreiz saka, ka vajadzētu varbūt tā kā te parakt un tur ne, bet es jau neapvainojos, mēs ar Rūženku drīkstam viena otrai iebakstīt par pirmo krunku un neizravētajam skābenem.
Papus saka, ka es esot kā babuška, kurai arī viss dāŗzs bija puķēs, es gan atceros, ka viņa bija gājusi stipri tālak, jo viņas dārza tāda zālāja nemaz nebija, tikai puķudobes, kuras atdalīja labākaja gadījumā akmeņi, bet pārējos šīfera lauskas. Babuška, kas jaunībā pirms kara bija smalka dāma, vecumdienās audzēja stādus un pārdeva vai iemainīja mazpilsētas puķu tirdziņā.
Tā kā lāpstas cilāšana nebija padarījusi apkārtni daudz gītaku, mēs ar Jaunkundzi uzkāpam uz velleriem (kā izrādījās es ar zemainiem ceļgaliem un kūdru krūšū bedrītē) un aizbraucam izpētīt pārupes ķīmiķu ciematiņu. Aplūkojām Metāna, Ozona, Kālija, Nātrija, Fosfora un Skābekļa ielu arhitektūru, tā kā ciematu viņi uzcēluši senajās kāpās, dažas ielas ir tik stāvas, ka mums bija bailīgi ripot lejā, un vispār jābrīnās, kāpēc celt mājas, viņi tak varēja vienkāršī ierakties nogāzēs kā hobiti.
texti
[info]texti
Restorāna “Kentucky Fried Chicken” testa režīma kongress
Tieši dienu pirms oficiālās atklāšanas AK, EK un kādam vājredzīgam rakstniekam neatradās nekā labāka, ko darīt, kā dienišķo maltīti doties nobaudīt kulta Rietumu restorānā KFC (nejaukt ar KKC). Apbruņojušies ar satrauktiem sirdspukstiem, daudz brīva laika un žūksni naudas, šo plānu arī drosmīgi īstenojām.

Rietumu zīmolu invāzija Latvijā sākās 1994. gadā, kad pretī Brīvības piemineklim tika atvērts pirmais restorāns “Makdonalds”, pret ko ņipri protestēja vides aktīvisti. Lielākās bažas toreiz bija par to, ka čīzburgera papīru atliekas nākotnē pārstrādes procesu turpinās zīdaiņu organismos, bet latviešu tauta arvien retāk izvēlēsies baudīt nacionālo fāstfūdu - belašu. Pirms diviem gadiem Latviju pāršalca sajūsmas vilnis, Rīgas vecākajā lielveikalā atverot trīsstāvīgu lēto, bet gana stilīgo šmotku veikalu “H&M”. Daļā tas, protams, izraisīja arī skumju pilnu nopūtu, jo tas nozīmēja, ka turpmāk iepirkšanās tūrēs Berlīnē šim veikalam būs jāmet līkums - ar H&M raibajiem legingiem te vairs nevienu nepārsteigsi. Labā ziņa ir tā, ka viss Rietumu kārotāko zīmolu klāsts vēl nav izsmelts un gan jau pienāks diena, kad varēsim blakus mājai iegādāties IKEA dīvānu un Vērmanes dārzā nofočēties ar Starbucks krūzīti. Sliktā ziņa ir tā, ka paliks arvien mazāk lietu, ar ko bagātināt savus ārzemju ceļojumus pa Eiropu, jo kurš gan, piemēram, Stokholmā ar lielu sajūsmu rītu “Rimi” salātus? Toties mēs no Rietumu piedāvājuma visvairāk uz Latviju vēlētos pārvest beļģu La chouffe aliņu (pat neskatoties uz palielināto akcīzes nodokli), ķiršu kolu normālā cenā (Stockmann par mums šajā ziņā tiešām ņirgājas) un, protams, sīriešu restorānu.

Restorāns KFC mums jau bija pazīstams ne tikai no ārzemju ceļojumiem, bet arī Rietumu romantiskajām komēdijām, kurās sievietes bēdas par nelaimīgu mīlestību mēdza kliedēt, skatoties teļļuku un ļoksējot iekšā vistu stilbus no sārta kartona spainīša, nevis vienkārši dzerot. Mūsu pavadonis, džentelmeniski kavējot garajā rindā pavadāmo laiku, arī izstāstīja, ka reiz seriāla “Dienvidparks” varonis Kārtmens nograuzis visiem keksiem paredzētajām vistiņām foršāko daļu - kraukšķīgās ādiņas. Kenijs par to sācis gauži raudāt, un to viņš parasti nedara. Beidzot par lielu nelaimi belašiem vistu kaudze kartona spainī ir pieejama arī mums. Tomēr vismaz pagaidām nav skaidrs, vai šis notikums izraisīs jaunu emigrācijas vilni, vai tieši otrādi - būs par iemeslu tam, lai Gunārs Kalniņš, SM, Čikāgas piecīši un citi trimdinieki atgrieztos Latvijā.

Cik nav dzirdēts, ka H&M 1998.gada kolekciju sūta uz Rīgu, kamēr citur tiek pārdots tikai vismodernākais! Lai noskaidrotu, vai Rietumi atkal mūs nečakarē, Texxxtu korespondenti Londonā SM nosūtījām komandējumā uz Lesteras laukuma KFC, ko vietējie inteliģenti dēvē arī par Kafku.

SM galvenokārt interesēja interjers, atmosfēra un vegānu piedāvājums ēdienkartē. Interjers bija ieturēts askētiskās plastmasas tradīcijās – neuzbāzīgs un lēts. Eksterjers mazliet atgādināja Laimas pulksteņa maķīša tradīcijas, t.i. senatnīgas ēkas stūrī iestūķēts amerikāņu džanks. Mazliet sajutusies kā mājās, mūsu korespondente drošu soli devās iekšā. SM atrada brīvu galdiņu otrajā stāvā – tobrīd tas bija arī vienīgais brīvais galdiņš. Sapratusi, ka šeit pie galdiņiem neapkalpo, viņa devās atpakaļ lejā un centās neuzkrītoši iedrūzmēties tuvāk pie kasēm, tomēr tāpat drusku nācās pamahāties ar elkoņiem. Kad korespondente Londonā bija tikusi līdz pašai kasei, viņu apkalpoja draudzīga un mīļa poliete. SM vaicāja, ar ko viņa rekomendētu šodien pamieloties, ja priekšroka tiek vegānu kuzīnei. Viss milzu piedāvājums pēkšņi sašaurinājās līdz trim izvēles iespējām – kartupeļiem frī (regulāri vai lieli), mazu ķobīti ar tomātu mērcē ceptām pupiņām un pirksta garuma kukurūzas vālīti. Nolēmusi mazliet patrakot, SM pasūtīja visus trīs. Jau esot atpakaļ otrajā stāvā, paralēli ēšanai SM vērsa savas antropoloģes acis uz cilvēkiem līdzās. Kopumā valdīja diezgan relaksēta atmosfēra – nelikās, ka ļaudis še devušies stresot par to, kura no visām ir zivju dakša. Pēc maltītes Londonas korespondente vēl mirkli pasēdēja ar savu kolēģi, lai dalītos iespaidos. Kolēģis teica, ka viņam vislabāk garšoja ūdens un kukurūza. Pati SM deva priekšroku pupiņām tomātu mērcē – it kā vienkāršs, ne pārlieku safabricēts ēdiens, tomēr labā temperatūrā un ar patīkamo mazuma piegaršu. Kopumā šī pieredze nebija slikta, tomēr domājams, ka, ja vien nespiedīs apstākļi, Kafkā viņa neatgriezīsies. Kāpēc? Pirmkārt, jo nafig vēlreiz. Otrkārt, ir daudz citu vietu, kur izsalkumu var remdēt lētāk un efektīvāk.

Tagad gan stūķējam somās lietussargus, kāpjam Rynair lidenītē un dodamies atpakaļ uz restorānu KFC Audēju ielā. Rīgā tomēr lietussargi var noderēt ne tikai, lai paglābtos no nokrišņiem, bet arī - piedalītos revolūcijās. Un jebkura Rietumu zīmola ienākšana Latvijas tirgū par tādu ir uzskatāma.

Dienas vidū vēl neatvērtais restorāns bija gana pillā, lai līdz iespējai izdarīt pasūtījumu būtu jāgaida ceturtdaļstunda. Laiku izmantojām lietderīgi un aplūkojām KFC mērķauditoriju. Pārsvarā mums apkārt stāvēja skolēni, kas pēdējās brīvlaika dienas nolēmuši aizbāzt ar vistām, kā arī tādi kraķi, kas pretendē uz balvu par mūža ieguldījumu spārniņu rīšanā. Pa vidu šiem atradās arī pa kādam pārītim - cilvēki, pošoties uz randiņu, zina, ka izskatīsies sevišķi erotiski, ja hodā laizīs savus pirkstus. Un, kas sākas KFC, beidzas gultā, vienīgi tad jārēķinās, ka palagi būs piebirdināti ar rīvmaizi. Vēl, protams, restorānā bija iemaldījušies nepilni 250 bēgļi, bet kur tad to tagad nav?

Katram pasūtījumam restorānā KFC tiek veltīta personiska attieksme, piešķirot tam savu kodu - piemēram, b23, b25, b26 u.tml. Tas nepieciešams, lai klients uzzinātu, cik tieši laika pavadījis gaidīšanas režīmā. Pavirši uzmetot aci, jau sacerējāmies, ka varēs pusdienu pauzē nobaudīt kokteili “b52”, bet bija vien jāsamierinās ar patīkami vēsu, bet tomēr - tikai Pepsi. Kopumā ēdiena iegūšana mums prasīja aptuveni 20 minūšu, kuru laikā paspējam sastrīdēties par to, kam labāk ticēt - acīmredzamajam vai rakstītam vārdam. Proti, mēs uzskatījām, ka tad, ja uz paplātes atnestais ēdiens izskatās pēc mūsējā, tas ir jāņem ciet, bet kopā ar mums esošais kungs uzstāja, ka jāklausa uz sienas rakstītajai pavēlei “b23: ludzu gaidiet!”. Tomēr atcerēsimies, ka viņš ir vājredzīgs, tāpēc šādu nostāju ir grūti pārmest. Beigās tomēr paciešamies un ar gavilēm uz lūpām pretī mūsu ēdiena personas kodam ieraugām iedrošinošo “palides, nāciet vēl!”, kas apliecina to, ka te tiešām saimnieko ārzemnieki. Tā, protams, ir kvalitātes zīme, ko Rietumu uzņēmumi nereti neizvairās uzvērt arī savos reklāmas saukļos. Piemēram, urbju un veļamašīnu zīmola Bosch mājaslapā var atrast uzrunājošu saukli “Vācu kvalitāte – mūsu ceļrāde zvaigzne”.

Šobrīd restorāns darbojas testa režīmā - tas nozīmē, ka vairākus ēdienus nevar dabūt. Piemēram, gribējām pasūtīt Ģimenes spainīti uz trijiem, bet tie jau bija beigušies. Tas liek domāt, ka Latvijas galvenais demogrāfs Ilmārs Mežs rītu aizvadījis, te rijot. Mūsu draugi no Solona kluba jau iepriekš bija nodegustējuši testa režīma ēdienkarti un brīdināja, ka mūs var apdraudēt silta limonāde “Pepsi”. Ar dzeramo, gods godam, vismaz mums gandrīz viss bija kārtībā. Gandrīz, jo metām acis arī uz dzērienu ar cepumiem “Oreo”, bet, tā kā arī tie bija testa režīma ēdienkartē, diemžēl svaigi spiesta cepumu sula palika tikai mūsu sapņos. Tāpat arī neredzējām Bonīti, ko piešaut klāt vēsajam Pepsim, toties no ledusskapja uz mums kāri lūkojās aliņš un sidriņš, tāpēc droši varam apgalvot, ka šī būs vieta, kurā brīvdienu naktīs pulcēsies dzērāji.

Mums bija palaimējies, jo dienā, kad visi Ģimenes spaiņi jau bija aprīti, bija pieejami Aso vistas spārniņu spaiņi. Beidzot varējām piepildīt savu sapni ieturēt maltīti mājlopu estētikā un ēst no spaiņa! Atklājām, ka pie galdiņa ar četriem beņķiem mums trijiem tomēr nebija gana daudz vietas, lai brīvi varētu nolikt gan spaini, gan kartupeļu paciņas, gan ķiploku mērcītes, gan dzērienus, nemaz nerunājot par kauliņiem, kurus sastūķējām dažādās spraugās.
Spārniņi bija vidēji pieņemamas kvalitātes - tie nebija baigi asie, bet toties bija bagātīgi ievīkstīti rīvmaizē jeb gružos. Protams, viss bija daudz garšīgāk nekā restorānā “Klīversala”. Un porcija bija gana liela, lai, maltītes beigām tuvojoties, mēs sāktu plūkties par to, kura pienākums ir aprīt pēdējās paliekas.

Kā jau ikvienā cienījamā kongresā, arī šeit novērtējām tualetes. Šeit bez šaubām sevišķi tiek gaidīti iereibuši ļaudis, jo dzimumu ikonas uz labierīcību durvīm bija viegli piedzērušās. Tiesa, viss bija tīrs, podi nebija apmīzti un pat nebija jācīnās ar tiem vārgajiem roku žāvētājiem - šeit ir tie labi, kas rokas nožāvē 2 sekundēs, tāpēc pēc tualetes apmeklējuma ikviens var skriet pēc vēl viena spaiņa, nebaidoties to saslapināt.

Pēc pusotras stundas un vairākām konfliktsituācijām Rietumu kultūras midzenī nolēmām nogludināt attiecības viens ar otru un dzimteni, tāpēc devāmies uz grāmatnīcu, kur ieraudzījām grāmatu “Hektors sāk jaunu dzīvi”. Pēc tam nofotogrāfējāmies pie latviešu dižās rakstnieces Aspazijas bildes. Kā teiktu pati Aspazija lugā “Vaidelote” - nu dieviem ziedots, viss ir izlīdzināts. Mēs gan labāk ieteiktu sāpes par neizdevušos mīlestību remdēt vienkārši dzerot, nevis rijot ar putekļiem apbārstītas vistas. Tā ceļš uz jaunu dzīvi tiks nobruģēts ātrāk un nesāpīgāk.



SM pie Rietumu civilizācijas šūpuļa - Londonas KFC

Londonas KFC vegāniskais piedāvājums pilnā košumā

Kārie Rīgas KFC tīkotāji

AK, EK un Aso spārniņu spainis laimīgajā ceturtdienā

EK un remdētais izsalkums

Jautrās dāmas un kungi

Atpakaļ pie latvietības un preambulas

Tags: , , , , , , , ,

mako
[info]mako
Nav gala cilvēka krišanai..
Nez, vai var vēl zemāk krist - piespiedu kārtā esmu kļuvis linuxoīds. Tagad zinu, kā instalēt pakotnes, izveidot komandrindas scriptu ar daudzām atslēgām, kurš kopē failus no linux uz win, kur FTP stāv ,un kā viņu iebāzt cron, lai tas notiek ikdienas.
Nez, kas būs nākamais? Sākšu rakstīt appus priekš iOS?
bozena
[info]bozena
Tagad krēslā pa dārzu jāstaigā jo uzmanīgi, jo mums te ir personīgais ezis, un nedrīkst tak uzkāpt savam ezim! Jau kuro vakaru satieku viņu pie komposta kastes. Noliku slīpu dēlīti, lai eža kungam vieglāk iekāpt kaudzē meklēt sliekas un gliemežus.
Vēl šovakar tur saimnieko 3 mazi, pūkaini uķipuķi kaķēni. Divi rudi, viens pelēkbalts, dienās droši vien būs Latvijas strīpainais. Ezis, mandomāt, ar šādu pavērsienu nav apmierināts.
Ja nu kādam vajag savvaļas kaķus, varu palīdzēt saķert.
bozena
[info]bozena
Šodien izgadījās mans pirmais šīs sezonas velonokritums (jāpiezīmē,ka tas nemaz arī nav slikts rādītajs!).
Viss bija tā - gribēju uzkāpt savā bifelī, kas ir gana augsts, garš un smags tik mazam radījumam ka man, kā parasti ar tādu nosacīti daiļu kājas izcēlienu, jo rāmis ir pārlieku augsts, lai uzkāptu kā dāmai pienākas, un, ko domajies, ar šortu atloku aizķēros aiz sēdekļa, pēc kam pazemojoši nolikos slīpi.
Rezultāts - izšķobīta potīte, nobrāzts stilbs, bet tas ir nieks, jo rētas rotā sievieti.
Citādi viss skaisti, mes ar Līželi nogulšņājam manu atvaļinājuma dienu pie jūras. Jūra vēsa un dzidra, smiltis pilnas ar visādiem kukainīšiem un sīkiem nāpšļiem. Brīnišķīga diena!
martcore
[info]martcore
a ko viņi par sevi raksta wiki

The film was met with generally mixed reviews from critics. On Rotten Tomatoes, the film holds a rating of 36%, based on 104 reviews, with an average rating of 5/10.

pieci no desmit, 36% - mixed reviews? drīzāk kino kaut kā noheldoja lainu, pie kura tiktu iebradāts ar gumijniekiem kompostā
martcore
[info]martcore
man te vēl ir kolēģīte, kas mēdz no darba brivajā laikā reizēm man telefoniski sūdzēties par drausmīgo elles personisko dzīvi un to, ka pasaule vispār ir netaisnīga
kaut kādā momentā es sāku mērīt vidējo taimingu šīm krūmu psihiatriskajām sarunām, sanāca 35 minūtes
pēc kā man radās pilnīgi ellišķīga ideja, kas notiktu, ja es noliktu telefonu uz galda un nākamās trīsdemit minūtes pavadītu produktīvi ar kafiju, cigaretēm, ģēlām un jaunumiem internetos

es pamēģināju
it works!!
trāpīju uz monologa finālu un "vai tad man nav taisnība", " protams, ka ir, viss nokārtosies!", es uzmundrinoši atbildēju

es taču nevaru būt brutāls pret savām kolēģitēm
martcore
[info]martcore
Poll #20476 'dgszgdszhdszfhzdsfhdfhh
Open to: All, results viewable to: All

viena cibiņa iedvesmoja. pastāstiet, kas jums šobrīd ir mugurā, var brendus un tā. var nenolaisties līdz apakšveļai.

martcore
[info]martcore
pāri klaviatūrai pārrāpoja milzīga vabole, laikam atnākusi kaut kādu savu motīvu vadīta no meža caur atvērto balkonu
tik liela, ka izjūti pret viņu līdzīgu empātiju, kā pret sunīšiem vai kaķīšiem vai zirdziņiem
ļāvu viņai pārrāpot pāri un domāju, kas notiks tālāk
vabole taču nav nakstaurenis, kas aizlīdīs stūrītī aiz skapja, lai sāktu savu disko tikai kaut kur trijos naktī
nu un es arī zirnekļu tīklus likvidēju tikai tad, kad paša zirnekļa tur nav
tajā pašā laikā ar ūdeni, uguni un benzīnu hujārīju lapseņu stropus

ja šī pati vabole turpinājumā sāks rāpties man augšā pa džinsu staru, es viņu notraukšu
bet ja viņa izdomās man rāpties, teiksim, pa roku, kad es ņemos ar elektrisko spēli dota 2, es viņu nositīšu ar pirmo, kas man gadīsies pie rokas
because man kills
Par mani
Fxp
User: [info]fxp
Name: Fxp
Linki