| Dienas prieks un dienas mormonis |
[Feb. 5th, 2010|12:14 am] |
Agrajās bērnu dienu gaitās, pārdomājot savu iespējamo nākotni tuvāko 30 gadu perspektīvā, es allaž un nekļūdīgi biju iedomājies sevi kā nozīmīgu personu pasaules vēsturē. Tiesa, mani nevadīja nedza alkas pēc slavenas dzīves vai nāves, iespēja tikt pieminētam vēstures annālēs [nejaukt ar seksa paveidu] mani nevilināja un arīdzan mantkārīgs es nekad neesmu bijis. Es gluži vienkārši biju pārliecināts, ka tieši šāda loma mani dzīvē sagaida un ar nelielu negribību jau sen biju apradis ar liktens uzticēto pienākumu. Tiesa, laikam ritot, manā apziņā aizvien skaudrāk sāka iezagties doma par to, ka varas pārņemšana pasaulē varētu arī nebūt tik viegla, kā sākotnēji šķita [plāna 1. punkts - "nopirkt avīzi"; plāna 2. punkts - "pārņemt varu pasaulē" [vai kaut kas uz to pusi]], turklāt, tas prasīs visai lielus darba ieguldījumus, tieši tādēļ, dienas kā šī, kuras es relatīvi varu saukt par noslinkotām, ir ārkārtīgi, ārkārtīgi neveselīgas kopējā plāna īstenošanai.
Mana noslinkojuma definīcija, iespējams, visai pamatīgi atšķirtos no citu cilvēku sacītā. Dziļu, filozofisku pārdomu vadīts es jau sen esmu nonācis pie secinājuma, ka sāncensība ar apkārt esošajajiem, lai arī būtu progresa dzinulis, ir sava veida ierobežojums. Es, protams, varētu kaut kādā ārkārtīgi neticamā veidā mēģināt pierunāt [vai mazliet piekukuļot [wink]] bērnudārza "Cinītis" direktori, lai atļauj man tur mazliet pamācīties. Nez, cik lielas pūles man būtu jāpieliek, lai kļūtu par vislabāko matemātikas zinātāju grupiņā? Nekādas! Un, ja vien netraucētu satrauktie ziņojumi masu medijos un konstantā nepieciešamība kukuļot direktori, es varētu tur gozēties kā ģēnijs līdz kaut mūža galam. Ar to es būtībā gribu pateikt, ka tikai sāncensībā ar sevi slēpjas īstenā izaugsmes atslēga, līdz ar to, katru dienu, kuru pavadu zem sava spēju līmeņa, uzskatu par noslinkotu.
Šis nelielais ieskats manā pasaules uztverē nebija nejaušs, jo tieši savās šīsdienas gaitās es sakāros ar vīru, kurš, pēc manas sapratnes, būtu uzskatāms par teju vai stereotipisku etalonu cīņai ar sevi, pat vairāk, viņš sevi jau sen bija uzvarējis un es nešaubījos, ka ikkatra šī cilvēka šūna kliedza pēc skarbas nodošanās savam darbam. Vīrs mitinājās apmēram pusotru kvadrātmetru lielā kambarītī gara, tumša, pēc gumijas smaržojoša gaiteņa galā [es gan, viņa paša labā, ceru, ka tā bija tikai vecā vīra darbavieta, un, ka viņa mājās eksistē vismaz krēsls kā mēbeļu minimums [kamdēļ krēsls? jo ar to var darīt VISU: sēdēt, gulēt, stāvēt, novietot priekšmetus, aizstāvēties, runāties... nosauciet jebko, un ar krēslu to var darīt]]. Kambarīša sienas no grīdas līdz griestiem aizņēma dažādos līmeņos novietoti, smagi apputējuši un ar resnām, salocītām naglām sanagloti koka plaukti, uz kuriem glītās rindās savietotas stāvēja stikla burciņas, kafijas un konfekšu kārbas, kas visas kā viena bija pildītas ar ne mazāk apputējušiem cietmetāla izstrādājumiem, vien apdilušais krāsojums uz vienas vai otras liecināja par aizgājušo laiku pielietojumu un godību. Starp koka plauktiem krustu-šķērsu sastiprinātu dēļu sistēma uz sevis balstīja fantastiskāko daudzumu ar frēzēm un slīpmašīnām, kādu vien jebkurš pie vesela saprāta esošs cilvēks spēj iedomāties. Ja eksistē kāda garīga kaite, kas tās slimniekiem liek it visur saskatīt frēzes, iespējams, ka šis kambarītis nabaga sirdzējiem būtu ļaunāks par elli. Pat es ar savu kokzāģētavas atslēdznieka Gunčas virpotavā gūto rūdījumu, kur nekas cits izņemot virpas un frēzes teju vai neeksistēja, biju spiests atzīt, ka no lielās darbarīku pārpilnības kambarītī biju pārsteigts, un ar paviršu acu uzmetienu spēju saskaitīt vismaz astoņus gabalus.
Pelēkajā darba kombinezonā tērptais darbarūķis noņēma savas biezās, aukliņā iekārtās brilles un notīrija to senatnīgajā rāmī iekļautos stiklus pret kombinezona apkakli.
"Nuuuu?" viņš man, nedaudz ietiepīgi noprasīja balsī, kas man šķita pārāk augsta, lai iederētos koptēlā, taču kuplais sirmo uzacu kumšķis un sudrabotais matu ērkulis mudināja domāt, ka es nez vai tikšu pārsteigts ar iespaidīgām basa frekvencēm.
Atbildēju ar pieklājīgu labdienas sveicienu un, īsi apskaidrojis savu problēmu, pasniedzu večukam savu slidu pāri. Es pilnā nopietnībā vēlējos viņam izteikt komplimentu par viņa tēla dvesto, darbīgo imidžu, taču nešaubījos ne mirkli, ka tikšu vai nu nesaprasts vai, vēl ļaunāk, pasūtīts dirst.
"Tu labi slido?", viņš noprasīja, pelēcīgajām acīm pazibot manā virzienā virs briļļu ietvara, "tu izskaties tā, ka labi slido!"
-Nē, es slidoju visai sūdīgi.
-Heh. Man patīk, kad saka kā ir. Iefrēzēšu tev 14, pēc tam pateiksi, vai bija labi.
Daugavas stadiona slidu asinātājs aizdevās uz sev atvēlēto, noslēgto darbavietu, kura bija tik aizkrāmēta, ka knapi spēja tur pats iespraukties, un, kad ar kaķim līdzīgu veiklību sāka trīt manu Vector 03 asmeņus gar zibošajiem aparātiem, smaids viņa sejā, vairāk kā teju vai automātiski veiktās darbības, liecināja par mīlestību pret lietu, kam viņš nodevies.
-----------
Vairākas stundas vēlāk pasaule dabūja sajust manus klusos, neskaidrā virzienā vērstos lāstus, kamēr pilsētas centra ietvju segumus klājošā sālītā sniega putra caur nez kur atrastajiem caurumiem manos visnotaļ iemīļotajos zābakos pamanījās mērcēt un saldēt [un gan jau ka arī sālīt] manas kājas. Cilvēki, kuri savu neapmierinātību ar pasauli izvērš skaļi, parasti tiek uzskatīti par tādā vai citādā mērā jukušiem, kaut gan mana dziļa iekšējā pārliecība teic, ka viņi ir tādi paši, tikai atklātāki [ok, varbūt mans bijušais kaimiņs Aigars, kurš nepmierinātību pauda skaļi UN sarunājās ar kokiem, patiešām bija jucis], kamēr vairākums, kuram sevi negribīgi pieskaitu, rūgtumu raudzē sevī. Acīmredzot, manas slapjās/sālītās pēdas mani bija nospiedušas traki, liekot manam izskatam kaut kādā mērā paust, ka esmu noklīdusi dvēsele. Tieši tā Elders Makvīns ar mani sasveicinājās.
-Labdien, noklīdusī dvēsele!
Es neesmu mormoņu baznīcas galva un par tādu nekad nekļūšu [ja vien gunč mani atkal nepierunās uz kaut ko acīmredzami dumju], taču JA NU gadījumā kādreiz notiek neticamais, tad mans pirmais darbs baznīcas vadīšanā būs "pieņemt lēmumu, kas aizliedz misionāriem uzrunāt nabaga neticīgos kā "noklīdušās dvēseles"!". Es patiešām nesaprotu, kāda velna pēc no triku grāmatas ir jāizvelk kaut kas tāds, ja reiz krājumā ir pieietams "klau, tev ir stilīgi apavi! kur pirki?" vai "sakiet lūdzu, kur tieši atrodas Stabu iela, aaa, un pie reizes, varbūt gribat kļūt pa stilīgas grupiņas biedru?" vai kaut vai elementārais "vai vēlaties iespēju legāli gulēt ar 10 dažādām sievietēm?".
"Sveiki, mister misionār!", es pārgāju uz sarunu angliski, labi zinādams, ka šiem čaļiem ar latviešu valodu tā ir kā ir.
- Oo, es skatos, jūs zināt par mūsu darbu!
Makvīns nebija kļūdījies. Kad es vēl biju jauns un dumjš un mitinājos Rīgas centrā, ar melnajos mēteļos tērptajiem kungiem un jaunkundzēm es sastapos vai ik uz soļa. Ja neskaita tās reizes, kad esmu ar šo grupējumu komunicējis, pastāstot kā aiziet uz [seko vietas vai ielas nosaukums] vai pieņēmis komplimentus par suņa izskatu, tad mormonismam dažādi viņu biedri mani ir mēģinājuši pievērst vismaz duci reižu. Iespējams, ka es kļūdos, taču mana pašapziņa man liek uzskatīt, ka šajos jautājumos esmu teju vai vietēja mēroga specs.
- Jā, esmu ar jūsu ļaudīm pāris reižu runājis, būtībā, es pat laikam zinu, ko jūs man tagad teiksiet.
- Tiešām? Un kas tas būs?
- Nuu, man tiks dota iespēja ielaist Kristu savā sirdī un, ja es to vēlos, apmeklēt jūsu baznīcu. Kā arī visu to patieso stāstu par džeku Amerikā, kurš nejaušas pēcpusdienas pastaigas laikā atrada burvju brilles, ar kurām nejauši izlasīja burvju tekstu un saprata, ka Jēzus dzīvoja Ziemeļamerikā, nevis Palestīnā.
- Tuvu tam, jā..
- Nu re. Man tikai viena lieta nav īsti skaidra - vai vēl kāds bez šī kunga arī ir redzējis to pašu tekstu ar tām pašām brillēm un izlasījis, ka Jēzus dzīvoja Amerikā?
- Nē, protams, ka ne.
- Un kāpēc tā?
- Jo citiem šīs brilles bija neredzamas, tās taču bija burvju [magic]! |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}