| īstenībā.. |
[Oct. 15th, 2006|09:51 pm] |
|
..pat pāris radinieki mani necieš..tādēļ,ka viņiem nepatīk mans vizuālais tēls un uzskati.. |
|
|
| ĪMOKID!!!! |
[Oct. 11th, 2006|05:07 pm] |
interesanti vai kāds 15tajā datumā būs ar mieru iedot kvarteri no desmit manai drugai? :)))
BTW:ireraksta nosaukums šāds, lai labāk piesaistītu.. :DD |
|
|
| ..protams |
[Oct. 6th, 2006|05:52 pm] |
..teikumi nemaz nav tik svarīgi.. kā izdarītais..
..es lieliski zinu kas var bez manis iztikt un kas nevar..
..nedaudzi vien zin ka nevaru bez viņiem..
..tā nu.. šķietamais sabrūk..
atrodos šeit..
šeit ir tukšs.. |
|
|
| Aina.. |
[Oct. 5th, 2006|09:18 pm] |
|
..stāsta,ka lai taptu kefīrs,jāizmanto margarīns..:DD |
|
|
| skābekļa.. |
[Oct. 2nd, 2006|10:54 pm] |
..kārtējo reizi par maz..
..taču atņem man laiku to ievilkt..
..dedzina..
..kamēr viena gandrīz jau pārgājusi,otra jau sabakstīta..
..bez apstājas un kā vienmēr..
..moška laižamies prom ieskauti mājienu un miesu izliekumu nebūtībā..
..mūkam karstajā raibā gadalaika stāstā..
..nogremdējāt atmiņā..nepareizi, patiesībā pat neapjautāt..
..pat nevēlējāties apjaust.. |
|
|
| nu jau paskarbi.. |
[Oct. 2nd, 2006|07:38 pm] |
maigās pieneņpūkas manu sapņu zirgu vairs neklāj.. tas ir sagraizīts un pērts līdz asinīm.. nu jau šīs ciešanas es izjutu ar visu dvēseli.. tās nebija griezīgas.. tās bija graujošas un pārņemošas.. tās nenobeidza nesteidzīgi.. tās nobeidza vienā mirklī.. pēdas klāj tulznas.. seju saēd asaru skābe.. es kritu.. nespēju vairs piecelties kājās.. galvā vien kāda balss teica "kaut vai, lai paliek.."..
un kāds..
..nesteidzīgi pievērsās ar asinīm klāto cirvi.. kurš bija neatņemama viņa kleinās rokas sastāvdaļa.. aiz viņa palika vien asiņaina svītra..
..tie, kuru acis to skatīja.. mēģināja glābt.. taču tuvojoties.. viņus pārņēma bailes un viņi muka..
..nākošreiz.. viņš bija bruņojies ar cirvi un pistoli.. ar pistoli viņš sašāva manu apziņu.. pa to laiku, kad cirvis spēlēja spēles ar asinīm klātajām rokām.. un manu sprandu.. mans cirvis bija paguvis ietriekties iekš viņa.. iespiedies starp kapilāru un loģisko domāšanu.. taču manī ietriekts jau nākamais cirvis.. kura uzdevums ir iznīcināt garīgās spējas..
asinis nesteidzoties ievelkas zālē.. ar tām aptraipītās miesas, domāšanas paliekas un mirstošās sirdis nesteidzoties pūst iekš milzīgā.. nesagraujamā mūra.. |
|
|
| hordainis.. |
[Sep. 26th, 2006|09:07 pm] |
|
..tu nerīkojies savādāk, jo viņš rīkojas šādi! |
|
|
| Anitai.. |
[Sep. 24th, 2006|05:31 pm] |
|
.. šopēcpusdien jāgaida neliels saldā krējuma prieciņš..:))** |
|
|
| pasaka..(kādas nakts pafantazēšana) |
[Sep. 23rd, 2006|08:48 am] |
nakts.. uz mājeles sliekšņa tupēja meitēns..
nesaldējošās nakts brāzmas pūta viņas kuplos matus..
ik pa laiciņam uzpūš tos uz viņas sejas.. bet viņa nesteidzīgi tos atmet atkal atpakaļ, neļaujot tiem traucēt viņai skatīties uz plašajam debesīm.. to zvaigznes viegli uzspīd viņas bālajam ķermenim, iededz gaismiņu viņas acīs..
daiļajās actiņās pavīd bēdas.. kāpēc gan? meitēna atmiņā uzpeld.. tik daudz atmiņu.. liekas,ka brāzmas uzrunā viņu.. meitēnu pārņem bailes..
viņas atmiņā uzpeldējis.. kā viens cilvēks reiz sacīja,ka vienmēr kāds būs viņai līdzās.. nekad viņa nav viena.. taču viņa nespēj to saskatīt.. viņu pārņēma skumjas.. meitēna atmiņā bija palicis šo vārdu teicējs..
šo vārdu teicējs te vairs nebija.. šķita,ka kopā ar viņu prom ir arī pārējais apkārt.. meitēns centās apvaldīt asaras..
viņa cēlās kājās un gāja uz ciematu.. šonakt tas šķita skaists.. taču pārāk pamests..
meitēns aizpogāja visas mētelīša pogas, jo bija vēss.. cimdainās rokas iebāza kabatās un devās uz priekšu pa laternām apspīdēto ceļu..
viņa negāja ne uz vienu konkrētu vietu.. viņa tāpat vien devās uz priekšu.. pūloties dabūt ārā no galvas mieru neliekošo nostaļģiju.. katrs stūrītis šajā vietā lika domāt par viņu..
viņa jau bija nonākusi līdz antīkajai laipai, kura šķīra veco ciemata daļu no jaunās.. pa slīdošo ceļu.. viņa nesteidzīgi tuvojās laipas malai.. tad atmiņā uzausa.. viens vakars.. kad viņi divatā vēroja saulrietu.. pēc tam sēdēja un ieklausījās naksnīgajā bezskaņā.. taču.. dzīve liedza viņiem būt kopā.. viņa vairs te nav..kopā ar meitēnu viņš ir tikai sms un prātā.. šīs sms.. ir tik pilnas jūtu.. abu telefonu ekrāni tiek mazgāti asarām..
viņas atmiņā uzausa viņa pirmais apskāviens.. pirmais skūpsts.. viņas vaigi atkal jau ir mikli.. brāzmas nedaudz sāk pieņemties spēkā.. liekas it kā tās vēlētos viņu samīļot.. viņa jūt,ka viņš par viņu aizdomājies..
viņa apņem pati sevi.. liek sev noticēt.. ka viņš ir blakus.. prātā viņi nav šķirti.. meitēna atmiņā uzaust mammas kādreiz teiktais par to,ka ilgas mēdz piepildīties.. tā nu meitēns ilgojās.. ilgojās pēc viņa, viņa klātbūtnes.. blakus viņai..
viņš eksistēja..viņš atradās uz palodzes.. viņš atgādināja kādu pasaku tēlu.. garie mati.. sērīgās acis.. viņa domās mājoja vienīgi viņa.. dvēselē.. juta viņu vien..
viņš alka tikt atpakaļ..taču neprata.. viņam nebija ļauts meitēnu atstāt.. bez meitēna viņam nepastāvēt..
pēkšņi sāka pūst brāzmas.. viņš juta meitēna domu sveicienu.. viņš zināja,ka meitēns ir ar viņu..
..viņu pārņēma straujums.. viņš spēja.. vismaz uz diennakti.. viņu dzina nepieciešamība pēc meitēna..viņš skrēja uzvilkt mēteli.. viņš metās lejā.. pa trepēm.. skriešus.. lai paspētu uz pēdējo transportu..
viņš iznesās caur ciematu uz perona.. viņš ļoti steidzās.. tas šķita ilgstam vai mūžību.. kamēr viņš sasniedza peronu.. vagonā sēdās jau beidzamais cilvēks.. daudz netrūka, lai viņš nepaspētu..
sakopojot pēdējos spēkus.. viņš paguva..vagons nebija pilns.. vilcienā brauca tikai pāris pasažieri.. pāris tantes gados ar mazu bērnu un puisis ar savu meiteni..kuri vēl nedaudz sarka viens no otra..
mazais bērniņš trokšņoja un nevarēja nosēdēt mierā.. viņam nebija ko darīt.. viņš vēlējās uz mājām.. spēlēties..
puiša atmiņā atausa viņa bērnu dienas.. puisim to pietrūka.. tā,ka nav nekādu raižu..
taču pašlaik.. jāveido sava dzīve.. jāiestājas par visu.. viņu tas pārmocīja.. vienīgais,kas spēj palīdzēt ir meitēns.. viņas sabiedrībā viņš jutās paaargāts kā pie mātes.. vienīgi viņš to jūt citādāk.. citādāku mīlu..
nejau.. tādu,kā puisim ar meiteni vagonā.. manāmi dvēseliskāku.. stiprāku.. spēcīgāku.. viņš aizdomājās par meitēnu.. meitēna ķermeni, matiem.. dziesmām.. mīļumu..
vilciens gandrīz jau bija galā.. vēl viena pietura..
meitēns..tupēja uz laipiņas malas un skatījās uz zvaigžņu atspulgu ūdenī..
piepeši meitēnam šķita,ka jūt viņa klātbūtni..meitēnu pārņēma satraukums..
viņš stāvēja uz perona..tad sāka iet uz meitēna mājas pusi.. ar cerību,ka sastaps viņu tur..viņš skrēja.. bija uztraucies.. jutās tā it kā ietu uz pirmo randiņu..
jau iztālēm bija redzama gaisma meitēna istabas logā.. viņa atmiņā uzausa kā naktīs meitēns mēdza tupēt uz sliekšņa, vai balkona.. bet sasniedzis meitēna māju, viņš viņu tur neatrada..
viņam nebija ne jausmas uz kurieni iet.. apjukums.. ciems nebija tas mazākais.. viņš izlēma sekot dvēselei.. klaiņot līdz dabūs rokā..
meitēns stāvēja uz tilta.. stress neļāva manīt daiļo,pirmīt piesaistījušo apkārtni..
meitēns izlēma iet prom.. viņa nesteidzās.. mēģināja nestresot.. bet dvēsele ārdījās.. meitēnam nebija ne jausmas kāpēc.. uztraukums.. te piepeši meitēns izdzirdēja kādu nākam..
meitēns nedaudz izbijās.. ciems naktīs nebija drošs.. taču senāk viņai par to bija bijis vienalga.. agrāk viņš bija bijis ar meitēnu.. arī šobrīd uztraukums mazinājās.. taču pagriezt galvu atpakaļ meitēns nevarēja..
viņš tuvojās.. palēnināja gaitu.. dvēsele trakoja arvien vairāk.. viņš nespēja noticēt..
meitēns sastinga.. centās elpot dziļi.. meitēns nesaprata.. vai tā ir pasaka.. vai realitāte..
meitēns juta kādu sev pieskaramies.. šķita,ka sekundes stāv uz vietas.. pieskāriens bija drebelīgs un lika skriet skudriņām.. meitēns nesteidzīgi apgriezās.. ievilka gaisu..
meitēna dvēsele.. uz brīdi sastinga.. tad sāka ārdīties.. viņš meitēnu pievilka sev klāt..sniedza tai skūpstus..
brāzmas apstājās.. pastāstot beidzamo noslēpumu.. brāzmas bija mierā ar sevi..
viņš meitēnu pievilka sev klāt cik tuvu vien varēja..
meitēns pārlaida skatienu pār laipu un nojauta,ka tā būs saistīta ar viņas atmiņu daļu..
autores Beāte Strode(fuckere) ar beāti nejauCeni..
..iespējams sekos otrā daļa.. |
|
|
| svarīgākais.. |
[Sep. 20th, 2006|09:09 pm] |
..necerēt pārāk uz kaut ko.. īstenībā jau tad labāk.. pat necerēt.. lai pēc tam nebūtu jāviļas..
pati cerēju..nevarēja.. |
|
|
| man.. |
[Sep. 18th, 2006|10:21 pm] |
..ir šausmīga jušanās.. sūdīgi.. i ķermenim, i garam..
pateicos par piegriezto vērību..! |
|
|
| laikam jau.. |
[Sep. 14th, 2006|01:34 pm] |
|
..šorīt iegrimu domās..kādēļ bez izņēmuma mānās,kā arī neliekas ne zinis, pat tie,kuri dārgi.. es tik tiešām liekos tāda,ka jāmūk pa gabalu? |
|
|
| es.. |
[Sep. 11th, 2006|10:22 pm] |
|
..nobijos..jau atkal notrīcēju..it kā ledains sals būtu pieskāries.. |
|
|
| pateicos.. |
[Sep. 11th, 2006|03:39 pm] |
..jo mēdz būt pat jauki cilvji.. viņiem es esmu dārga, viņiem neesmu neredzama..
BTW:ļoti pateicos tieši Anitai:**
BTW2:jaukāk būtu, ja pārējie daudz nenojaustu.. svešie.. |
|
|
| .. |
[Sep. 9th, 2006|04:08 pm] |
|
Beāte jūtas šausmīgi,šausmīgi..;..bēdīgi..mokoši, pamesti, tādēļ viņa drukā nekur nederīgus, kā arī naivus teikumus.. |
|
|
| >>>> |
[Sep. 9th, 2006|03:58 pm] |
man liekas,ka uz zemes šīs,
nekā gudra nav,
tava "dzīves jēga"
vien dumība ir.
nav iemesla šeit maldīties,
runāt gudrības,
tomēr nekā gudra nav.
ēstgriba-lielākais pavēlnieks,
pats sev vien esi vissvarīgākais,
kolīdz gribi ēst!
(E. Vandenbots.) |
|
|
| lūk.. |
[Sep. 8th, 2006|09:25 pm] |
..līdz pat nakts vidum neesmu vēl aizmigusi, tādēļ,ka apzinos,ka nākamajā dienā jau no paša rīta būšu spiesta līst ārā no gultas, lai dotos uz mācību iestādi.. to ēku, iekš kuras gandrīz visi cilvēki.. iztiekot bez apvainojumiem, riebjas.. tā vide manī rada apjukumu.. tā vide mani izsmeļ.. un pie visa vainīgi turienes cilvji, nevis mans slinkums zubrīties.. pie visa vainīgs tas kolektīvs.. tieši šī iemesla dēļ naktīs stiepju laika gumiju.. manuprāt, eksistēju tikai dienām,kad nav skolas, aiz vēlmes sastapt sev dārgos.. taču, paskat tik, viņi esot pārāk aizņemti.. tā nu varu likties kur gribu.. taču, svarīgi skaitās, lai es neapvainotos.. līdz šim eksistēju tik dēļ kāda iemesla.. tagad spīdzinu sevi bez iemesla..
pateicos par piegriezto vērību.. |
|
|
| mīļu |
[Sep. 7th, 2006|09:08 pm] |
Intars Ziediņš
pašas šausmīgākas ir mīļotā ciešanas (1956)
pašas šausmīgākas ir mīļotā ciešanas,
uz savas ādas pat trakākās mokas vari izturēt.
pašas šausmīgākas ir mīļotā ciešanas,
sevišķi jūsu skatieniem saskaroties
viņš nesaka ne vārda, it kā nevarētu,
atdodot tev ciešanu pusi.
pašas šausmīgākas ir mīļotā ciešanas,
tev nav ne jausmas kādā veidā tās atvieglot. |
|
|
| iet bojā.. |
[Sep. 6th, 2006|06:58 pm] |
|
tumša, mākoņiem klāta diena.. debesis neasaro.. uz vaļēja balkona tup kāds meitēns.. apņēmusi ap pleciem antīku, rakstainu pledu.. izskatās it kā tas būtu vismaz pāris gadsimtus vecs.. tā malas jau labu laiku kā nodilušas.. dažviet krāsa gandrīz jau izbalējusi, sākuši parādīties caurumi.. toties pleds nav notraipīts un dod siltumu.. meitēnam rokās ir brālēna dotā stikla glāze,kuras viena mala vēl pirms krietna laika kādās svinībās tikai nolauzta.. siltie kafijas dūmi, kuri cēlās no glāzes.. uzjundīja viņas sejai siltumu.. meitēns skatījās uz pirmajiem putniem aizlidojam šogad.. tad viņas prātu sāka nodarināt tas.. kāpēc cilvji dumji tup cieš salu, bet tad viņa aptvēra,ka pastāv arī viņai līdzīgie, kuri tur spēj saskatīt ko gaišu.. tādēļ šī doma nogrima atmiņā.. meitēns skatījās uz kokiem, kuri atradās pie dzīvojamās ēkas.. lapas lēnām bija sākušas krist.. neskatoties uz to,ka brāzmas gandrīz nemaz nepūta.. augi stāvēja mierā.. lapas bira bez vēja palīdzības.. tāpat kā viņas asaru lāses vakardien.. tieši tā, asaru lāses uz meitēna sejas nav reta parādība.. meitēns skatījās ārā, bet tad piepeši pamanīja kādu siluetu.. puisis ar melniem matiem.. pusgarā.. jakā, nedaudz iskatījās pēc priestera.. meitēnu pārņēma satraukums.. viņa šo zēnu zināja.. viņš uz viņu skatās šādā viņas izskatā.. nolietotajā, tumšajā maikā, minisvārkos,nečemmētiem matiem, tādēļ,ka nesen bija piecēlusies, pie tam vēl apsegušos ar šo antīko pledu.. smadzenes zibenīgi ščērsoja doma kur varētu nolīst.. taču tad meitēns apstājās.. meitēns pamanīja savu biežo parādību puiša acīs.. viņa acis bija asaru pilnas.. tajā pat mirklī meitēns nelikās vairs ne zinis par sevi, skrēja puisi pasaukt iekšā.. galu galā.. noraudāta ar viņa asarām,kā arī pati ar savām ciešanām.. meitēns aptvēra puiša ciešanas.. šīs ciešanas bija meitēns.. puisim pret viņu bija jūtas.. jau gadiem viņi abi viens otru atbalstot bija gāzušies un kāpuši.. blakus viens otram palīdzēja kā patiesākie draugi.. taču meitēnam pat prātā nebija ienākusi doma par puiša jūtām.. meitēns aizliedza sevī tām jūtām, kuras juta.. tas gan ir grūti just to,ko jūti..ir bailīgi pašai no sevis..ir bailīgi mēģināt tikt prom no sevis un pārējiem.. nav viegli prast nelikties ne zinis par daļu sevis, lai varētu izdzīvot.. ai.. meitēns..meitēns pazina šīs izjūtas.. meitēns līdzinājās lielai enciklopēdijai.. senajā rakstības stilā.. piebāzta ar pārdomām, izjūtām, sajūtām.. pagātnes pieskārieniem.. toties sarežģīti lasāma un grūti izprotama.. taču piesaistoša.. piesaistoša ne vienam vien.. bet.. meitēns vēlējās nolaist vāku.. tapt neredzama.. bet vienīgi puisis neļāva tam notikt.. puisis.. norāva vākus.. enciklopēdijas lapasppuses pārklāj putekļi.. rakstītais top neskaidrs.. ielāpi atārdās.. šādi enciklopēdijas iet bojā |
|
|
| taču.. |
[Sep. 4th, 2006|10:43 pm] |
|
KAS DARĀS???!!!!! |
|
|