| nu jau paskarbi.. |
[Oct. 2nd, 2006|07:38 pm] |
maigās pieneņpūkas manu sapņu zirgu vairs neklāj.. tas ir sagraizīts un pērts līdz asinīm.. nu jau šīs ciešanas es izjutu ar visu dvēseli.. tās nebija griezīgas.. tās bija graujošas un pārņemošas.. tās nenobeidza nesteidzīgi.. tās nobeidza vienā mirklī.. pēdas klāj tulznas.. seju saēd asaru skābe.. es kritu.. nespēju vairs piecelties kājās.. galvā vien kāda balss teica "kaut vai, lai paliek.."..
un kāds..
..nesteidzīgi pievērsās ar asinīm klāto cirvi.. kurš bija neatņemama viņa kleinās rokas sastāvdaļa.. aiz viņa palika vien asiņaina svītra..
..tie, kuru acis to skatīja.. mēģināja glābt.. taču tuvojoties.. viņus pārņēma bailes un viņi muka..
..nākošreiz.. viņš bija bruņojies ar cirvi un pistoli.. ar pistoli viņš sašāva manu apziņu.. pa to laiku, kad cirvis spēlēja spēles ar asinīm klātajām rokām.. un manu sprandu.. mans cirvis bija paguvis ietriekties iekš viņa.. iespiedies starp kapilāru un loģisko domāšanu.. taču manī ietriekts jau nākamais cirvis.. kura uzdevums ir iznīcināt garīgās spējas..
asinis nesteidzoties ievelkas zālē.. ar tām aptraipītās miesas, domāšanas paliekas un mirstošās sirdis nesteidzoties pūst iekš milzīgā.. nesagraujamā mūra.. |
| |
