Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
nē es neizvēlos gavēni, ne Tevis man piešķirto motīvu, ne Cita dēļ. tā drīzāk spēle starp vēlmju komandu un gribasspēka trauslo stāvu. mierināt sevi ar domu, ka Lieldienu rītā Tu zināsi kā garšo tuksneša vētras nestie smilšu graudi, kā tie pārvēršas asarās un sāpīgi dzeļ, kad vienīgais, kas tavu garu dzīvības valgā tur ir ceļš ko atdevis Tu citiem esi. es drīzāk teiktu, iespējams nav citu slāpes izzināt, pieskarties - varbūt, bet ne tajās būt.