friday - Komentāri

Silvija Radzobe, Jaunā Rīgas teātra Latvieši, 2004-12-10

"Man liekas – Viļa Daudziņa stāsts par šoferi viņa līdzšinējā artistiskajā biogrāfijā ir viens no vislabākajiem sasniegumiem. Stāsts ir izveidots un izpildīts ar tādu meistarību, ka to bez kautrēšanās var salīdzināt ar A. Čehova prozu. Tajā klausoties, laiks skrien tik ātri, un, kad tas beidzies, pārņem nožēla, ka vairāk nebūs. Aktierim aiz muguras video kadri rāda braucoša autobusa salonu. Bet es jūtos tā, it kā pati sēdētu autobusā, kurš trauc milzīgā ātrumā, ik pa laikam izdarīdams straujus negaidītus pagriezienus, un man kļūst bail, ka vienreiz pagrieziens var neizdoties un es kopā ar šoferi un viņa dzīves autobusu ietriekšos pretībraucējā, jo pagriezienu skaits, kas iespējams vienam mūžam, taču ir ierobežots galu galā...

Vilis Daudziņš rada vienu iespaidu par savu varoni, tad otru, trešo, ceturto un piekto... Kura seja ir īstā? Vai tā, kas pieder apzinīgam darbarūķim, stingram tēvam, kārtīgam vīram, atraidītam mīļākajam, spēļu automātu kaislīgam spēlētājam?... Katra nākamā seja it kā sagrauj iepriekšējo. Bet nē, tās eksistē vienlaikus. Raisot sajūtu, ka šis šoferis patiešām ir neizsmeļams. Un ka viņa īsto seju varbūt kaut kur nēsā kāds brašs pusaudzis, kaut arī šoferim jau pāri sešdesmit. Sejas tiek mainītas ar dažiem teikumiem, teikumu, dažkārt pat tikai pāris vārdiem, pateiktiem it kā starp citu. Pateiktiem tā, ka skaidri saproti – tie jālasa otrādi. Piemēram, diez vai paradoksālāk vairs iespējams paust mīlestību, kā to dara V. Daudziņa šoferis attiecībā uz savu pirmo sievu, šķietami atriebīgi stāstot, cik tā kļuvusi veca un riebīgi resna.

(..) Baiba Broka izstāsta dramatisku un nejēdzīgu Latgales putnkopes likteni, ko vīrs, baltkrievs, sitis... Bet, vērojot aktrises spēli, visu laiku gribas smaidīt. Viņas spriedumi par dzīvi var šķist infantili, un tādi arī tie īstenībā ir. Bet viņā ir tāda apetīte uz dzīvi. Vitalitāte. Kā mainās B. Brokas melno acu izteiksme – no aktrises nopietnības uz varones smaidu, no vēsuma uz uguns valdzinājumu un bīstamību. Viņa ir īsta sādžas Karmena. Neatvairāma. No tā vien, ka viņa tic laimei, notiek šķietami neticamais – arī tu sāc ticēt, ka citādi nemaz nevar notikt. Un ne tikai attiecībā uz putnkopi, bet arī... uz sevi.

Neprecīzs virsraksts? Latviešu stāstiem piemīt asi izteikta sociālā aktualitāte. Veidojas spilgts kontrasts starp divdesmit cilvēku dzīvēm un laikmetu, varbūt pat var teikt – mūsu valsti. Kontrasts, kas pāraug neviena nenoformulētā, bet nepārprotami pulsējošā konfliktā. Un tam ir vairāki aspekti. Kontrasts – konflikts starp mazo un lielo, silto un auksto, personisko un bezpersonisko, savējo un svešo, reālo un izdomāto, patieso un nepatieso, baidos pat – starp dzīvo un nedzīvo. Jā, tieši kā M. Čaklā dzejolī par dzīvu kaķēnu, ko vajag pabarot ar siltu, baltu pienu, un beigtu Napoleonu. Laikmets ir ne tikai viņus it kā aizmirsis, izsviedis ārā, tam gar viņiem nav nekādas daļas. Un arī viņi ir izsvieduši ārā laikmetu. Reakcija ir abpusēja.

Latviešu stāstiem piemīt arī spēcīgi izteikta nacionālā aktualitāte. Jo īstenībā tas ir Jaunā Rīgas teātra antiglobālisma manifests, kas, manuprāt, nepārprotami tika pieteikts jau Garajā dzīvē, bet vēl skaidrāk izrādē Tālāk. Laikmetā, kad mūsu valsts politika steidz neatpalikt no Eiropas kontinenta centralizācijas un globalizācijas tendencēm, Alvis Hermanis un viņa aktieri savā mākslā piesaka decentralizācijas ideju kā vienīgo iespēju saglabāt – glābt mazo, sīko, intīmo, unikālo, vienīgo – atsevišķā cilvēka dzīvi, atsevišķās tautas dzīvi.

Īstenībā izrādi varbūt vajadzēja nosaukt par Latvijas stāstiem, jo tā dod precīzu mūsu zemes pašreizējā brīža attēlu. Latvijas stāsti man šķiet vairāk nekā Latviešu stāsti. Bet varbūt režisors tā nedarīja tādēļ, ka viņš apzināti vai neapzināti nojauta – bez latviešiem nebūs arī Latvijas. Iespējams, ka viņš atcerējās vēsturiskos G. Merķeļa Latviešus un gribēja uz skatuves uzrakstīt savus. Merķeļa darba pravietisko balsi 18. gadsimts nesadzirdēja. Vai mūsējais sadzirdēs Jauno Rīgas teātri?"