Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
laiks nemēdz savu ceļu atpakaļ kāpt, un takas, kas izlauztas caur meža džungļiem, paša asinīm slacītas pēc mierinājuma sauc arvien. bet tikai pašā spēks ir soli pretim rītausmai no jauna spert.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
