Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
nakts ir dīvains dzīvnieks ar acīm, kurās gail pusizdegušu ogļu asā liesma. Tu paņem viņu aiz rokas un dodies pilsētas ielās, kur bruģis nepazīst svešu vārdu, Tu dodies cauri laikam turot nakti pie rokas, kā bērnu mazu vai pats kā bērns, kā nu kuro riezi. Un neviens nezin ka tu neesi viens.
Tev rīts, man nakts jau pie durvīm klauvēt sāk, neaizmirsti to paņemt pie rokas, kad no rīta palaidīšu to uz Tavu pusi iet.