Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
Tu esi mans lietus, kas pār klusumā slēgtām lūpām slīd, kā glāsts ko atraidīt nespēj neviens. Tu esi šo izmirkušo domu prieks, kas ielu atspulgā melnā smej tūkstošiem gaismiņu triekts. Es esmu ēna Tavu spārnu švīkstoņai naktī, lai kopā pret debesīm sapņus nepiepildītos triektu. Es esmu Tava tālā sala, kuras baltajās smiltīs rītdienas siltums pacietīgi duss.