Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
kam likteni Tev zināt savu, vai raitāks tad būs solis Tavs, vai spēsi atmest melus, kas izrakt saknes steidz un nokaltuša zara laimē izdzēš vakardienas kapakmenī cirsto domu, kam zināt skaidrojuma zīmēm, ko apstādināt tikvai nemācēsi pats lasi šodienu, kaut valgām acīm, bet savu neaizmirstamu un īstu.