Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
smalkos zīda diegos pīta diena šī pie Tevis nāk ar solījumiem piepildītiem, pienenēm, kas ziedēt atkal sāk. nē, neplūc tās, lauj pūkām izķīst laikā, kā baudai bez ciparnīcas tikšķos slēgta mērķa. iepin dienā šajā savu smalko pieskārienu jausmu, pirms vēl nakts ēnas sāks atpakaļ pie zemes saukt.
atvasaras sārtos lapu ziedos, zīmēju es sapni Tavu.