labrīt, es saku šai dienai, kopā ar tiem retajiem gājējiem un klusajiem auto, kas šķiet vēl aizmiguši ir. viegls vējelis gar vaigu slīd un gaiss visriņkī kā sastindzis, kā nebijuša gaidās. tik miers neparasts, kaut kur agrāk redzēts un justs, bet šodien it kā vēl par agru tam.
pavasaris, iedrebas sirds un pamostas dvēseles smaids. nu ja, šorīt ielās iznācis bij pavasaris, ielūkoties garāmgājēju acīs un pajautāt - vai laiks. ko atbildēji Tu? |