Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
ar vēju sasārtušos vaigos un smiekliem zem slēpēm švīkstot tik viegli aizmirst karmā izcirstos robus, bet varbūt tie aizpildās, un katrs nobrauciens ir kā ķirurga pār brūci vilkts diegs, kas nemanot savelk to un uzsūcas. tu atkal esi Cilvēks. ar vēju, kas pielipis Tev, noteikti pietiks spārnu sajūtai nedēļas vidū. pēc tam? jau atkal cilvēks meklē brīvību ārpus šīs pilsētas mūriem
ar vēju sasārtušos vaigos un smiekliem zem slēpēm švīkstot tik viegli aizmirst karmā izcirstos robus, bet varbūt tie aizpildās, un katrs nobrauciens ir kā ķirurga pār brūci vilkts diegs, kas nemanot savelk to un uzsūcas. tu atkal esi Cilvēks.