Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
bezspēka pilnie plaksti kūst laikā kā sala cirsto lāsteku nepieejamie torņi. es labāk izvēlos nezināt, kaut pārliecība par to ka rīt saullēksts skūpstu sviegs, liek ticēt, ka es nākamības zinu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
