nespēju iedomāties kopš deviņdesmitajiem nevienu ziemeļnieku filmu, kas liktu domāt ka dzīve ir avene. tā jau ir poza, nevis stils vai skarbās dabas ietekme.
Drīzāk tas ir aiz vienmuļības, labklājīgas garlaicības un īstu problemu trūkuma. Nu tad sataisa šausmīgas un pretīgas filmas un iet kopīgi uz kīno baidīties un šausminaties. Pēc tam atgriežas mājās laimīgi, omuļojas sveču gaismā un ēd tortes ar karodziņiem. Nē, nu kādam noteikti ir arī depresija, jo priekšnieks uz viņu ir ne tā paskatījies.