| Sarkanais tālbraucējs. Valentīndienas stāsts. | 21:49 |
|---|
|
Šis stāsts nav izdomāts, bet vienkārši norakstīts no manas neparastās dzīves. Kā daudzi stāsti, arī šis sākās pavisam negaidot, it kā pavisam parastā dienā, kā tajā, kad Mr. Andersons kļuva par Neo, pakļaujoties uzstājīga farmacēta vilinājumam. Bija tikai citi platuma grādi un daudz zemāka gaisa temperatūra. Tas notika šodien.
Ne ļauna, ne laba nenojauzdama, stāvēju vientuļi tramvaja pieturā un centos izlikties, ka nedrebinos, kad pēkšņi īsi pirms pieturas apstājās fūre Valentīndienas sarkanā krāsā un ieslēdza avārijas gunis. No kabīnes izkāpa tālbraucējs Valentīndienas sarkanā plīša jakā un, drebinādamies, strauji man tuvojās. Man, protams, nedaudz glaimoja tas, ka vīrietis liek pa bremzēm un lec laukā no kravas automašīnas manas dailes dēļ, tomēr traģikomiska bija mana vilšanās, kad uzzināju patieso viņa rīcības iemeslu. Tas bija izmisums. Kā gan citādi lai nosauc ceļa vaicāšanu sievietei, kura ikdienā pārvietojas ar sabiedrisko transportu un apmaldās uz mazāk vai vairāk līdzenas vietas? Mans tā jau apšaubāmais bioloģiskais GPS vēl vairāk apjuka, kad man palūdza izstāstīt, kā nokļūt līdz Lietuvai... Lai gan tas gadās reti, šoreiz uzreiz sapratu pašu galveno - zem Akmens tilta fūre nevarēs pabraukt apakšā. Tātad jābrauc tam pāri, bet ko tālāk? Nu to es atstāju īstā GPS rīcībā. Nevarēju es taču izstāstīt visu ceļu līdz Lietuvai, nenosaldējot sarkanā plīša Valentīnu. |
| Mākslinieks, ko nepazinu | 22:19 |
|---|
|
Es ar to nelepojos, bet es nepazīstu ļoti daudzus mūsdienu māksliniekus. Tā es vēl kādu laika sprīdi atpakaļ nepazinu arī gleznotāju Kārli Dobrāju, kurš ir jau ļoti cienījamos gados. Kā izrādās, Andrejsalas tuvumā bez Jokera kluba un sporta kluba Reaktors ir noslēpusies mākslas galerija "L" Alūksnes ielā. Priecē tas, ka gleznu aplūkošanas laikā mēs dzirdējām lielu daļu gleznotāja dzīvesstāsta - no viņa paša, kā arī tas, ka izstādi apmeklējām vimaz nedēļu agrāk, nekā valsts prezidents.
Bet izstādē nonācu pavisam nejauši, pēc tam, kad pažēlojos kolēģei, ka dažas labas galerijas slēdz jau 18.00, un vienkāršais mirstīgais var arī nepaspēt ierasties un visu apskatīt pirms slēgšanas laika. Kā mierinajumu kolēģe piedāvāja man kopā apmeklēt galeriju, kura bija turpat ap stūri, pa ceļam uz viņas mājām.
Ierodoties, redzējām, ka atklāšanu esam nokavējušas:ziedi jau bija nedaudz saguruši, bet vīna glāzes - saliktas oriģinālajā kartona iepakojumā. Visinteresantākie vecmeistara stāsti bija divi. Viens - par pieminekli Konstantīnam Čakstem - ne tikai prezidenta dēlam, bet arī Latvijas brīvības cīnītājam -, bet otrs - stāsts par cenzūru. Tā mākslinieku esot likusi mierā visus garos padomju gadus, bet pieķērusi mūsdienās kādas ministres personā. Kā reiz aptuveni teica Knuts Skujinieks: "Mākslinieks rada, paspilgtinot ikdienišķas lietas." Tā arī K. Dobrāja k-gs paspilgtināja un fizioloģiski attēloja ministres nelabuma izjūtas, vizuāli citējot viņas teikto, un, nedaudz papildinot ar rēbusu, (, ja kāds vēl atceras, kas tas ir). Glezna kā viena no triptiha sastāvdaļām esot bijusi pie sienas universitātē (laikam Alma Mater) nepilnus trīs gadus. Tradīcija esot tāda, ka, ja glezna ir izturējusi 3 gadu laika pārbaudi, un tās vērotāji ir to pieņēmuši, tā uz visiem laikiem paliek universitātē. Tomēr kāds attapīgs žurnālists atšifrejā rēbusu un sazīmēja vizuālo līdzību ar ministri īsi pirms pārbaudes laika beigām, un gleznas tika noņemtas no sienas. Tā visa rezultātā vecmeistaram bijis liegts piedalīties Rudens izstādē, jo atlases žūrijas priekšsēdētāja bija attiecīgā ministre. Pēc jauna triptiha ("light version" no iepriekšējā) radīšanas dalība izstādē tomēr atļauta.
K. Dobrāja mūža piepildījums būtu K. Čakstes pieminekļa "Zelta ābele" izveide metālā un uzstādīšana. Varbūt kāds vēlas to atbalstīt? Vēl tiek gatavoti arī memuāri. Tad nu varēsiet pārbaudīt mana atstāsta detaļas. Izstāde bija apskatāma tikai līdz 1. februārim, tā kā nāksies vien Jums ticēt man uz vārda. |
|
|