|
Alkas pēc lētām izklaidēm mani noveda pavisam negaidītā vietā — Farmācijas muzejā. Šī skaistā 18. gs. ēka sakotnēji piederējusi kariešu meistaram, padomju laikos tur vēl bija komunālie dzīvokļi (ārzemniekiem parasti ir īpaši jāpaskaidro, kas tie tādi ir), bet tagad — no grausta restaurēts — muzejs.
Mazo vilšanos par to, ka gaiss nesmaržoja pēc zālēm vai vismaz ētera, uzvarēja sajūta, ka esmu šīs dienas pirmā un vienīgā apmeklētaja, kā arī joprojām funkcionejošais mežģīņotais dzelzs izstrādājums ar uzrakstu „kacca”.
Pirmajā zālē — kā jau nedaudz saimnieciska sieviete — ievēroju riekstu standziņām līdzīgus eksponātus. Pēc mana neapdomīgā jautājuma par šo standziņu pielietojumu, muzeja pavadonis atvēra vienas standziņas un palūdza ielikt tajā pirkstu. Tikai pēc trešā pamudinājuma es sapratu, ka bez lauztiem pirkstiem es no šī muzeja neizkļūšu. Samierinoties ar likteni, jau piekritu, kad pēkšņi mana pirksta vietā tika ievietots un saspiests korķa koka korķītis. Pēc tam muzeja pavadonis ievietoja korķi mazā stikla pudelītes kaklā, kur tas pamazām atkal izpletās un izlikās par hermētiski noslēdzošu.
( Turpinājums ) |