(..) dažkārt viss liekas tik ļoti otrādi cik var būt, gluži kā atspulgs spogulī - viss izskatās tāpat, kamēr ir pavisam citādāk. gribas apgriezt skaņu visam, tā pēkšņi un palikt klusumā - arī domas visas sakārtot mazā papīra kuģītī un palaist prom, lai peld. varbūt tālumā tikai tikšķēs tas pulkstenis un manas rokas būs savītas ar tavām. tik vien es šobrīd vēlos -
lai tev nebūtu grūti.


un lai cik banāli arī tas neizklausītos šobrīd -
viss būs labi, viss būs kārtībā

es žēlojos par to, ka man nav lietu, kuras man patiesībā nevajag (bet tas jau tikai viens no sliktajiem ieradumiem - žēlošanās, .. jo nevar jau rādīt pasaulei, ka esmu tik ļoti laimīga, ka man neko nevajag),

es gribu daudz, iespējams, pat visu, bet kur tad es beigās tos krāmus likšu?
("gribēt" un "vajadzēt" nav viens un tas pats)


un viss, ko man patiesi vajag, man jau ir.

nosargāts miers un tik bieži nepateikts paldies par to, citreiz tik daudz vārdu un domu, kas prātā skan (un gribētos jau arī pateikt) bet gandrīz vienmēr liekas, ka tas izklausās tik muļķīgi, ja pasaka skaļi (bet tieši tas skatiens, ar kuru tu skaties, pasaka, ka zini kas man prātā) un drošība un laime un miers un prieks un sajūtas un un un pasakas, kas nebeidzas un nemaz nav pasakas, bet ir realitāte, kas ir skaista kāda ir, dažkārt varbūt ne tik viegla, bet skaista gan.






un nevajag man nevienu narkotiku, nevienu

laime

tik ļoti gribās dažkārt skriet prom, bet ne no cilvēkiem,
gribas bēgt tieši no tajiem neveiklajiem atvadu mirkļiem,
gribas skriet prom, lai ātrāk varētu atkal nākt tev pretī,
gribas raudāt, lai ātrāk atkal varētu smieties kopā
gribas tik daudz vienlaicīgi, tik daudz tevis




ak, gaiss šovakar smaržo pēc citroniem un es vairs nevaru parunāt
būs labi, vienmēr ir


komats

lietas un vārdi un apzīmējumi un grafitti un krāsains uz pelēka
un melns uz balta un tie vārdi, kuri ir tik vienkārši un reizē sarežģīti

un dažkārt es runāju bez skaņas, un tieši tad, kad visvairāk vajag, lai tu dzirdētu, kas man sakāms
man nav bail un es nešaubos, iespējams, ka dažas lietas vienkārši nevar tā ietērpt vārdos,
lai cik ļoti gribētos


un es lieku šeit komatu

tu esi iela
pilna ar cilvēkiem
un neprasītām skumjām
citi uz tevis raud

tu esi plecs
negribētiem un gribētiem
ar svešām skumjām nākošiem
uz tevis asaras izbērt

klusi cilvēki dodas
tikko atvērtā naktī
tikai skumjas, kas paliek

vienvirziena ielas
raudošajās acīs

kā dienas un datumi, tik zūdoši un nevajadzīgi,
es nevēroju pulksteņus, lai nejustu to, cik ilgi vēl jāgaida

un man patīk domāt, ka skrienot, es varu apsteigt pulksteņu iešanu
(vēl es lasu dzeju un piezīmes grāmatas malās man tevis pietrūkst)

komats

kā miers, klusums un rokenrols, bet
vienā brīdī (kā rodoties eksplozijai manā galvā) mana laime un miers pārvērtās pārāk daudzās skaņās, kas patiesībā veido vienu lielu troksni un viss ir tik skaļš, ka nevar dzirdēt vairs sirdspukstus

viss ir haoss (un es rakstu un nosvītroju to visu, un uzrakstu vēlreiz, lai atkal nosvītrotu, jo viss kļūst mazliet citāds, tiklīdz tiek pateikts vārdos)

komats

komats ( ne velti )

ir tik nenozīmīgs un niecīgs tas troksnis aiz loga, tie motorzāģi un cikādes
un arī tās vētras, kas izrauj kokus ar saknēm,
bet es iesakņošos tevī, lai mani neatrauj nekas vairs


un ar katru pieskārienu arvien vairāk



komats

mierīgs vakars (arī bez paracetamola) pēc skata, kas pārvēršas lielveikalu burzmā ar rietošu sauli, un skumji rietošiem gaisa baloniem
no pazemes dzīlēm klusi lien ārā manas ielas miglas zirgi, un kaut kur nomaldījies gaisa balons vēl steidzas uz mājām
gluži kā es, uz vietu, kur nolikt galvu uz spilvena un pārlaist nakti,

bet mājas jau tur, kur sirds

un gan kādreiz tiešām
es pārnākšu mājās


komats

man vēljoprojām ir bail no lidmašīnām un tomēr šie lielie skārda putni mani fascinē

un tā es dažkārt guļu tikko pļautā zālē un vēroju lidmašīnas, kā tās lēni un mierīgi ar savām astēm sazāģē debesu plašo jumtu
un arī zaļās zāles smarža man asociējas ar tām

bet tomēr kā gan šie putni var lidot taisnu līniju ritmā bez apstājas, ak, citreiz, kad pagurst ir dzirdētas ziņas par aviokatastrofu lielo postu (vai tikai tie putni, kuri pārāk ātri izgrūzti no ligzdas, ietriecas zemē?) un tas mani satrauc, tik tiešām


un tagad es kā mazs bērns baidos no putniem, kurus tik ļoti apbrīnoju

es dzīvoju no paracetamola un kafijas,
sāpēs, kuras nepāriet

neviļus tas man atsauc atmiņā laiku, kad saņēmu jauku fotogrāfiju ar sava galvaskausa iekšpusi un recepti pretsāpju medikamentiem, jā, kā man tagad noderētu tā recepte, (nē, es nesāku dauzīt galvu pret sienu, lai atkal nonāktu pilsētas slimnīcā uz galvas rentgena pārbaudi un pēc tam iegūtu nosūtījumu pie neirologa, lai man pārbauda nervus un izraksta nomierinošas un pretsāpju zāles, bet ideja nebija slikta)

"noderētu tā recepte" vispār ir vienīgā lieta, kas tagad man dauzās galvā

komats

sapnī redzēju degošas mašīnas un to,
ka tu mani ienīsti

neredzamie gājēji

mūsu visu dvēselēs bradā

''ja meitenēm ir labi, tad zvaigznes spīd, kuģi peld un lidmašīnas lido
 bet tikai tad, ja meitenēm ir labi''

(c) es kādu dienu gribētu viņu pazīt, izņemot šo vakaru