| jaiks! |
[Jun. 4th, 2008|09:28 am] |
Ir trešdienas rīts pie mana darba galda, bet man vēl ir drusku laika, lai izteiktu aktuālāko sāpi. Iesnas jau iet uz baigām un tas ir forši, arī klepus nepieņēmās spēkā un vispār-es beidzot sāku just, ka man ir bijis avaļinājums, jo vakar darbā man bija tāds entuziasms, kāds nebija bijis ļoti sen:)
"Sacepos" mazliet un mazliet vajag pasūdzēties...Tas puisis patiesībā man nemaz nepatika...tik ļoti. Patiesībā, man ir diezgan vienalga kas ar viņu un kur viņš... Tomēr ir tā nedaudz dīvaini, pēkšņi draugos ieraudzīt fotogrāfijas, kur viņš tusējas un kā izskatās ir kopā ar kaut kādu citu bābieti. Nu jā..Tātad-tad man ir jāuzdod sev jautājums-kāpēc mani tas uztrauc? Nē neuztrauc!- es varu atbildēt. Man viņš nepatīk un īsti neinteresē..nu tā-kā džeks. Patiesībā viņš ir bērnišķīgs, nenobriedis pusaudzis, kam tieši šobrīd ir pāmaiņu periods. Nu jā, man žēl, ka tā, patiesībā. Laikam mani uztrauc vairāk tas, ka viņš vienkārši pārstāja komunicēt ar mani, bez iemesla un es arī nedevu par sevi nekādu ziņu. Tātad-secinot un paskatoties uz to visu no malas-viss kā saka "nomira dabiskā nāvē" un man pat nav žēl. Bet sajūtas tādas dīvainas. Eh..laikam tā būs vilšanās. Laikam tomēr domāju, ka viņš ir mazliet nobriedušāks par nenobriedušu, un, ka par spīti teikām un nostāstiem ko esmu dzirdējusi, viņš nav babņiks. Laikam tomēr mazliet cerēju, ka pēc 2 nedēļu klusēšanas viņš tomēr varbūt izdomās piezvanīt, jo es to tiešām nebūtu darījusi. Man gribējās, lai viņš pacenšas, es gribēju mēģināt noticēt viņam. Bet nu...lai jau...Nu neko-es vīlos, bet tas jau nekas. Viņš ir nenobriedis un laikam, nevajag gribēt un gaidīt no cilvēkiem uz rīcību un kuru viņi vienkārši nav spējīgi. Tā lūk... Katrā ziņā, es tikko nolēmu aizmirst šo gadījumu un klausīt savai intuīcijai. Ta-dā! Jāsāk iedziļināties klienta komentāros un jāiet pie kolēģa, jo mani jau sāk raustīt uz visām pusēm atkal. Jēe! |
|
|
