| Labi, ka pēc baisām naktīm nāk gaiši rīti. |
[May. 19th, 2008|10:05 am] |
Izskatās, ka šodien darbā būs "deguna urbināmā" diena. Bez manis te vēl ir grāmatvedis, mazliet kaitinoša kolēģe, sekretāre un vēl viena kolēģe... Vispār šitās dienas nav labas, tad jau labāk es strādāju hardcore režīmā, nekā katru dienu mēģinu atrast ko jaunu internetā. Tas ir apnicīgi, garlaicīgi un nomācoši, un galu galā sen ir pierādījies fakts, ka ja cilvēkam nav ko darīt viņš sāk domāt visādas muļķības, bet to nu es tiešām negribu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tomēr mēģinu ieviest sev personīgo pozitīvisma kampaņu. Pagaidām...nu vēl mazliet jāpagaida līdz kaut kādiem panākumiem, bet- gan jau! Toties personīgajai pretsmēķēšanas kampaņai sokas labi - es mierīgi varu pīpēt daudz mazāk un nepīpēt pat ja kārdinājums ir ļoti spēcīgs. Šādi esmu izturējusi gan piektdienas pasēdēšanu ar bijušajām kolēgām Teātra bāra restorānā, sestdienas vakaru kopā ar divām draudzenēm un svētdienas vakaru mājās - pilnīgā vienatnē. Vispār...stulbi, ka Krievi uzvarēja Kanādu hokejā. Es skatījos un viebos, varēju jau arī neskatīties, bet es tik un tā skatījos un viebos...Vienubrīd par man bija vēlēšanās mest ar čību televizoram, bet tad padomāju, ka tas tāpat neko nemainīs. Vēlāk gulēt ejot, nevarēju saprast kā ir labāk - kad dzīvoklī esi viens un baudi brīvību gan vannasistabā, gan virtuvē, gan attiecībā uz televīzijas kanāliem, vai tomēr tad, kad ir vēl kāds. Dažkārt ejot gulēt ir tā kā ir... sevišķi tad, ja ārā ir vējš un milzīgie ozola zari, kas atrodas aiz mana astotā stāva loga, sitas gar rūtīm. Un dzīvoklī kaut kas kaut kur nobrakšķ. Pagājušajā naktī nācās piedzīvot ko tādu, ko vārdiem grūti aprakstīt... No murga mani pamodināja skaņas aiz loga, kas atbalsojās vai visā rajonā, liedza man aizmigt turpmākās četrdesmit minūtes un trīcēt zem segas šausmās. Nesen pamanīju, ka manā rajonā dzīvo sieviete, kas šķiet slimo ar kaut ko briesmīgu un nu viņa bija devusies nakts pastaigā. Skaņas, kas atbalsojās manā un blakus šķērsielā bija biedējoši dzīvnieciskas, šausmīgas un man iestājās gandrīz vai paralīze. Sāku domāt, vai tik nav pienākusi Valpurģu nakts un aiz mana loga ozolā nesēž kāda ragana. Nē, arī pilnmēness laiks vēl nav pienācis. Bet katrā ziņā - tas bija briesmīgi un es prātoju, ka nekad, nekad, nekad negribētu viņu satikt kādā tumšā nakts stundā uz savas ielas. Vispār prātīgi būtu, ja kāds no viņas radiem vai kaimiņiem aizvestu viņu uz Tvaika ielu. Pavisam nopietni. Jo miegot ciet pa otram lāgam pagājušajā naktī, es ļoti, ļoti baidījos, ka mani atkal varētu pamodināt šaušalīgās skaņas, kas īsti nav ne dziedāšana, ne vaidēšana, ne bļaustīšanās, tas ir kaut kas vārdiem neaprakstāmi baiss, kas liek sastingt asinīm. Un tad es sāku domāt, cik baisi, ka dzīvoklī esmu viena, ka mana dzīvokļa biedrene Zane ir pie sava drauga ārpus Rīgas. Ja būtu vēl kāds dzīvoklī, nebūtu tik bailīgi. Šādās situācijās man ir pilnīgi vienalga ar ko un cik daudz man jādala vannas istaba un kas un cik daudz netīras krūzītes izmētā pa dzīvokli un pēc tam nesavāc. Jā... kārtējo reizi apstiprinājās tas, ka cilvēkam nav labi būtu vienam.
Nu jau ofisā ir vairāk cilvēku un šķiet, ka kaut kas būs arī jāpadara. Es jau labāk gribētu daudz projektu, nekā bišķi - laikam nemāku savādāk strādāt ;) Ok, jāiet uzliet alvejas tēja, jāpabaksta kolēģis, lai apskatās, kāpēc epasts atkal čakarējas un jāmeklē kaut kas ko padarīt. Huu....ceru, ka šonakt viss būs kārtībā....
Florence (19.05.2008) |
|
|