Uz to drusku centās atbildēt tai skaitā Sv.Augustīns. Neatceros, vai viņš tiek minēts kā pirmais, bet viņš izvirza tādu tēzi (mana interpretācija): cilvēki, kas jautā - kas bija pirms pirmsākumiem, jautā (tai skaitā arī) par laiku pirms laika sākuma. Bet nebija nekāda "tad", ja nebija laika.

Proti, kā es to saprotu, mūsu domāšana uz doto brīdi nu ir tāda, ka ir vairākas koncepcijas, kurām mēs varam visai labi runāt apkārt, bet nevaram priekšstatīt tādā sakarīgā pilnībā. Gan bezgalība, gan laiks varētu ietilpt šajā kategorijā. Līdz ar to mēs par tiem nevaram runāt (un domāt) tā, lai stādītos priekšā jelko bezlaicīgu.

Tas ir aptuveni tāpat kā tas stāsts par Plakanzemi - fantāzija par to kā pasauli varētu uztvert radījumi, kas dzīvo tikai divās dimensijās.

(Reply to this) (Parent)