Latvija ir laimīga zeme. Taču paši latvieši nav laimīgi. Bet varbūt Latvijā tik daudz laimes ir tieši tāpēc, ka latvieši to nav paņēmuši sev?

Ir gan aizdomas, ka latvieši tūlīt šo laimīgās zemes harmoniju varētu arī izjaukt. Uzradies iemesls, kas latviešus pēkšņi varētu darīt laimīgus — Lietuva un Igaunija nebūt nav tik laimīgas zemes kā Latvija. Jaunās ekonomikas fonda un vides aizsardzības organizācijas Friends of Earth ziņojumā, kas apkopo informāciju par 30 valstīm, atbilstoši "laimes indeksam" Latvija ierindota 11.vietā, Lietuva tikai 25.vietā, bet Igaunija vispār — 30.vietā.

Turklāt pētījumā Latvija raksturota kā vienīgā Eiropas valsts, kas patērē taisnīgu daļu no pasaules resursiem. Tāpēc Latvija ierindota pirmajā vietā resursu izmantošanā, tas nozīmē, ka mums ir pietiekami daudz zaļumu, kas absorbē energoresursu dedzināšanā radītos ogļskābās gāzes izmešus. Proti, Latvija ir zeme, kur cilvēks var ļoti labi justies, zeme, kurā iespējams nodrošināt saviem pilsoņiem laimīgu mūžu.

Taču pilsoņi no šī laimīgā mūža atsakās. Eirobarametra aptauja liecina, ka latvieši patiesībā ir mazohisti — viņi moka sevi, jo nav apmierināti ar dzīvi laimīgajā zemē. Baltijas valstīs visvairāk ar dzīvi apmierināto cilvēku ir Igaunijā. Šī informācija man liek atcerēties īsziņu, ko saņēmu no sava igauņu kolēģa dienā, kad par šīs valsts prezidentu tika ievēlēts Hendriks Ilvess: "No šodienas mums ir ļoti šika valsts." Turklāt igauņi ar prieku pacentās izbaudīt ne tikai savas valsts, bet arī Latvijas prezidenta vēlēšanas, kurās, viņuprāt, uzvarēja nevis Zatlers, bet Ilvess.

Un kas par to, ka pēc laimes indeksa jeb potenciāla Igaunija ir pēdējā vietā Eiropā! Toties igauņi ir laimīgi. Atšķirībā no latviešiem, kuru apmierinātība ar dzīvi sasniegusi viszemāko rādītāju Baltijā un vienu no zemākajiem Eiropā.

Lai saprastu to, cik ļoti latvieši sevi moka, nemaz nevajag gaidīt īpašu pētījumu rezultātus. Pietiek paskatīties apkārt. Šo moku izpausmes ir dažādas. Piemēram, Latvijā pilsoņi vēlēšanās parasti ievēlē tādu parlamentu, uz kuru skatoties paši pēc tam mokās. Latvijas iedzīvotāji sevišķi mokās īpaši skaistā un daudzsološā gadalaikā — pavasarī. Viņi tā mokās, ka, ar uguni apstrādājot sauso zāli, galu galā pašsadedzinās. Diezgan populārs mazohisma paveids ir arī moku sagādāšana saviem bērniem — ja tos neizmet pa logu vai nepiekauj, tad vismaz pamet, aizbraucot darbā uz Īriju. Latvijā cilvēki mokās, arī sēžot jaunām mašīnām pie stūres (Latvija Eiropā ir līderpozīcijās jaunu mašīnu pārdošanā). Viņi dzer, brauc ļoti ātri, nepiesprādzējas utt., respektīvi, dara ļoti daudz, lai uz ceļiem varētu nomirt vai vismaz sakropļoties. Turklāt visizteiktākie mazohisti laikam ir vīrieši. Viņu šķietami spītīgo turēšanos pie kaitīgiem ieradumiem ģimenes psihoterapeits Arnolds Cerbulis komentē kā varbūtēju signālu, "ka vīrietis iet projām no dzīves. Sevis iznīcināšanu viņš uzskata par pēdējo iespēju kontrolēt savu dzīvi, būt noteicējam pār to." Aizdomas, ka latviešu vīrieši (un patiesībā jau kopā ar viņiem arī sievietes un bērni) visu laiku ir ceļā, kas ved prom no dzīves, izrādās visai pamatotas. Latvijas iedzīvotājiem ir īsākais mūžs Eiropas Savienībā. Latvieši, piemēram, mirst par desmit gadiem agrāk nekā zviedri.

Bet varbūt viss, kas te Latvijā notiek, patiesībā ir liela optimisma izpausme. Proti, latvieši ir kļuvuši par mazohistiem, jo pēc būtības ir altruisti. Apzinājušies starptautiskajos pētījumos uzrādīto laimi kā savas valsts pamatvērtību, Latvijas iedzīvotāji mokās un mirst agrāk nekā citur Eiropā tāpēc, lai neiztērētu savas dzimtenes laimi.