kā vilnīši pret krastu atskan, manas jaukās sajūtas pēc brīvdienām. Kā upē laiva slīd, kā airi raiti cilājās un kā trīs kolosali puiši pareiz nepareizās balsīs, bet silti un patiesi dzied "Kad dators izslēgts un telefoni klus...." Hm, lieki piebilst, ka šiem puišiem dators ir svarīgs dzīvības realizācijas instruments;D Paldies, esmu laimīga. Vēl mazliet derētu mazināt to pretenziju vilni pret pasauli, pazemināt kā aplokā latiņu pret sevi un uzelpot-uzsmaidīt katram, kas pretīm nāk. Ak, kā gribētos, bet ne vienmēr izdodas. es mācos un cenšos šo atcerēties. Atvērties un nebozties. Citādi mans ceļs varētu būt pagalam ērķšķains un varbūt tā man šī skola jāapgūst? Ceļā... |