fledermause · jeb · D-a

Kā skolnieki skolā, tā man laiks apzināties ko vēlos. Dīvaini, lai kuro aprakstu lasītu, arvien vairāk gribu iet...un būt ar sevi. Lasot tik daudz pazīstamas atziņas pamanu .... Mums pieder viss, kas noticis ar mums. Gribu, lai notiek. Kaut ko pēdējais laiks ir pazaudēt, kādu hanteli un kaut ko atrast, lai vieglāk pa dzīvi ietu. Ar mazākām pretenzijām, arī pašai pret sevi. Gribu vieglāk...
https://totalssupers.wordpress.com/santjago-cels/
Paldies šovakar, Anetei. Norāvu pāris stundās, kā saldo ēdienu ar visām tulznām.... Lai Tev veicas! Es zinu, tas ir tikai liriskais sākums/ ievads apjausmai uz kuro vēlos virzīties.

NOkapājām Abavu no rumbas līdz Rendai pa saulaino, ar auzām, čigāniem un tradicionālo sautējumu, dziesmā"Kad dators ir izslēgts un telefons klus..." un omleti ar dillēm. ha-ha ar dillēm.:D OJ, pa smuko ar feiniem puišiem viss pa smuko. Viens savs un div adoptētie uz brīvdienām. NU feini un Bitīte arī labi skrien. Rūkt viņai ar labi sanāk. Viss pa smuko, nu un ka pirmdiena prasa atpūtu, tāda piebremzētāka. Citiem miers vismaz;p

Taisot kārtējo feino blendera brīnumu ar meloni, aveni un banānu, tuč kanēli atskārtu, kāpēc mani teksti ir no sērijas "Atpakaļ uz skolu vai līkie pirkstiņ sindroms". Tāpēc, ka ienākošās idejas, domu formas skrien vai pārvietojās pa manu katliņu gaismas ātrumā un pietiek reiz nobremzēt, lai to izkoriģētu un tas vairs nav tas. Mainās domas, burti, komati veicot sakārtošanas darbus tekstā. Un kas paliek no domu izvirduma? Nekas. Glīts, pagalam hronisks ieraksts.