fledermause · jeb · D-a

patiesībā ir vieglāk ļauties neprātam nekā risināt aktuālos eksistencei svarīgos jautājumus. Vai ir vērts kāpt trešo reizi ēverestā", nezinot par mērķa ceļa lamatām, par blakus apstākļiem un laika apstākļiem, kas ceļā skars? Par nervu bagāžu, kas jāziedo uz ši fona... Paredzot eksekūzicjas, kurām jājiet cauri..nevar saprast, sākt vai to epopeju? Jautājuma pamatā...patiesi dzīvība, gadi vai sačakarēts laiks. Kāds skaitlis nav labs, doks brīdina, ka tas var sprāgt. Man bail no pārvērtībām, ko sevī manu, man gribas trakoti steigt dzīvot, jo...bail, bail kā pēdejam trusim no salas, kas grimst..par to kas būs rīt:(
TRīs varianti..kā kuģa maršuti, par kuriem TU nezini neko...peldēt vai palikt, peldēt, rast atbildes uz starpjautājumiem, zināt variantu un gaidīt varbūt reiz..ko piedāvās. Laiks nav mans sabiedrotais. Jautājumi, jautājumi, kā smagas granātas, kuras nezini, kad sprāgs:( maitas, kas smird ar savu smaku norādot, ka ir risināmi. Tie pieprasa atbildes, par kuru pareizību man nav pārliecības.Argumenti ir lērums visiem variantiem.