Esnesaprotu, cik tieši telefoni dzīvē jāpadirš, lai piepildītu to badīgās tautas melno caurumu, nukur, kur viņi bāž viņus visus, tiešām katram kautkādi privātie rezervesdaļu veikaliņi vai visi staigā bez telefoniem, līdz kaukur beidzot neatrod, ņeužeļi par kaukādu piecgadīgu kauko vairāk dod lombardos par latu pieēsmit un tas būtu tākā vairāk, nekā pazaudētājs dotu, lai tikai atpistos no neērtībam. Kur? Kāds kādreiz kauko ir dzirdējis par atradušos telefonu? Uzreiz ziedo kautkādām aklām vecmāmiņām spaidīšanai vai bērniem? pat tādu, kur spēles nevar rambāt un 895 neizdzēšamas isziņas?. Karočīt, man draugi arī visi kaisīgi un nekad, nekad nav bijis tā, ka aparāts, nebūt ne navaračoennijs, atrastos, uzreiz, klakc, un atslēgts un nav vairs. Žēl, ka aparātiem vēl nav izdomāta kautkāda kaku kapsula, ko pie vajadzības iedarbināt, lai šļurkst pa pogām laukā nah

Es neko nesaku, kad caurus mēnešus jābaksta mājaslapā ķīmiskie sastāvi, katram sūda smiņķim un simtu sešdesmit dāžādām ziepēm (!), betē, kad palēnām sāku tam visam beidzot redzēt galu, izrādās, ka tas nemaz nav gals, bet tikai sākums, proti, tad, kad es sabakstīšu to ķīmisko sastāvu, tad man būs par katru sūda smiņķi un  katru no 160 ziepēm (!) jāsacer kautkas aptuveni šāds:
"Šis vieglais ķermeņa krēms šūnu pa šūnai rūpējas par tavas ādas elastību, saglabājot tās dabisko mitrumu. Sajūti, cik liegs un veldzējošs ir jogurta pieskāriens. Dabiskās eļļas un vērtīgais jogurta ekstrakts uztur tavu ādu mīkstu un gludu. Turklāt majestātiskais rožu aromāts izcels tavu valdzinājumu"
Bet man jau pēc šitiem pāris mēnešiem bakstības, tirpī elkons un pirhsti, tapē meklēju jaunu darbu, jo savādāk man būs tākā tām armijas kartupeļmizotājām, ka mizo mizo un beigās saraujas viss konstanti kulaciņos un nevar vairs izplest pirkstus vēdeklī.