Latvijas radio stāsta šorīt par vardarbību ģimenē, kas, savukārt atgādinā man, kā brāls, maziņš tāds, bija salasījies kaukur par dienestu "sarkanā mājiņa", nu, kur bērniem zvanīt. Unto nu viņam tikai vaidzēja, kā kas, tā spiedziens- zvanīšu sarkanai mājiņai. Vienreiz viņu pēdējā brīdī nocēla no līnijas, neatceros, kas tur bija, neļāva rambāt pleistešanu pirms miega, vai kas. Nuneko, nekādi dienesti gan pie durvīm nezvanīja, A, japa trubām vēl, ta viņš nezināja krieviski, vēl tagad nezin, bet dikti patika daži vārdi, ko zināja. Un papī dažreiz zvanīja kolēģi no leitijas, un ta to brāli varēja noķert, jūsmīgi ievilkušu to trubu savā istabā un maigi žūžojot klausulē: " Da!... Ņet!... Baba Ņura!". Un neviens nekad nezināja, cik tieši ilgi viņš ar tiem leišiem tā bija tā izjusti komunicējis, Viņš vispār bija tāds traki simpātisks šķelmis, tādām milzīgām, milzīgām acīm un spicām elfa ausīm, parko es viņu vēl tagat skaužu
