Visa šitā čubināšanās ir tik jauka. No sākuma čubčub,plītiņa, labalaba, tad uzburbuļo tējkanna un nosmaržo kafija, tad jāmetas veļā un jāstumj atpūtnieks saulītē, tad tas atpūtnieks jāapgādā ar visiem pričendāliem, cīgām, pēpelnieku, udeni un šķiltavām, ta pusstunda jāgoŗa savas tuklības pret sauli, gribu brūnu vēderu, ta jādzer kafija un jāpīpē un jāmurŗā, tad jālasās ēnā, jāizspiež no plītiņas vēlviena kafija un atkal jātuntuļojas citviet, zem eglītes, ēniņā, akal jāsalasa aparatūra un vēl kāju beņķis un jāizkārto viss pa galdu, lai pa rokai. Skārda bungas tiešām ir kapā ņemamā grāmata, kā teiktu mans tēs. Vienīgi pietrūkst simja, lielām acīm, bolīgām un viņš saka-hoi hoi ap stūri un es saku-vāh, ku labi, ka piekāpi, gribi kafiju? Piens ar ir un cukurs untad atnāktu tā simja draudzene ar oranžo asti un sima gaiņātu viņu ar rīgas laiku un teiktu tiš
