Atmosfēra neapskaužama, trīs otdeli tur uz mums ļaunu prātu, viena otdela galvenā madāma demonstratīvi nesveicinās, nukotad, es nesveicinos pretim, nezinu kā savādāk uz to atbildēt. vislaiku pie sevis skaitu mantru par vēltikai mēnesis un meža namiņš kā likts un tur viss būs kārtībā kā jau vienmēr, dakterīša arī atstāja mani vēl uz miera pilulām un teica,  ka man vispār esot jāliek klapes un jāsāk jauna dzīve meža namiņā un jātaisa tur viesu nams, tad es būšot mierīga un ar grābekli un pie plīts un varēšu turēt tik suņu, cik vien ienāk prātā. Es gan nezinu, tad atkal vazāsies tur visādi un elsīs pie priedēm, nošļukušām biksēm, par skaisto ezera peizāžu, nu nezinu gan, vai man šitā patiktu un vai es kā bernards nedzītu viesus negaidītos brīžos ar slotu pliķējot untā. Vārdsakot, atmosfairs kā kautkādā sestā klasē, jejbogu, acīs neviens neko nesaka, bet nīst to manu priekšnieci un visu, sootvetsvenno, ko dara viņa un es un, pēc skata jau nepateiksi, bet tādiem jūtīgākiem prātiem šitas viss tāds stipri nepanesams ar to vainas sajūtu nesaprotamo, par ko, galvenais, bet nu piedodiet, piedodiet, akdievs atvainojietpiedodiet par visu, vainīgs, vainīgs, vainīgs, karoče, slimi kautkādi, tiešām likšu klapes, man tikai mēnesis jāizcieš un to jau var kautkā sakostiem zobiem. Galvenaisjau, ka šitāds viss, nujejbogu, manā laikā nebija, ja kādas lažas, aizrāda, ja kas, palīdz un viss normāli, atagad kautkādas sievišķās cīņas, kuras es ne īsti saprotu, labi, vārdsakot, meža namiņš un lieldienas, meža namiņš un lieldienas, tas ir tas, ko vaig.