Pamodos aukstu degunu ar visiem 26iem, ātri dziest. Tagad kūpinu vīraku ar nosaukumu sun, kurinu plīti, kafijoju milzīgās čībās un atrastās zeķēs ar cauru papēdi, vienu. Sapnī bužināju vienparotru vilnainākus un smaidīgākus sunīšus, viens no kuriem nelaida mani prom un tinās ap kāju kā fajerfoks ap zemi. Nuko, pamēģinās jogu uz mežacūkādas, ko. Nu, kad iesils. Bučiki, man jauki, laijumsar.

Teikas ome nomirusi, nutad, lai iet svecīte veco laiku vārdā-par bubertu, aveņu krēmu, pīrādziņiem un krustnagliņu un želantīna smaržu allaž, nu, un par gūdtaimiem siguldā, protams