Pieskatu Teikas omi, tātad. Viņai kopš zināma brīža iestājies neliels kukū, un tas kukū aizmirst nogriezt gāzi, nu un tādas visādas lietas, ānuta visādas sievietes un radi viņu nemitīgi apzog un staigā pa istabu,rakņādamies, diez kas nav, man arī nepatiktu,  bet pie manis nenāk vēl. Nu briesmas, sākam raudāt jaukad mani pie durvīm ieraugām un tad raudam vēl kamēr es zupu vāru, kamēr vienu tēmu izraudam, tad atrodam nākamo un raudam par to, nav jau daudz viņu, kaķītis neēd, jehovieši dusmīgi , jo viņa negrib gāzties ar viņiem baseinā, kaimiņiene novēlusies un nu neceļas nemaz, nu un tad no gala, ā, tā baseinā mērcēšanās ir kautkādas tākā kristības kā kas, interesanti zināt, kā viņi (jehovieši) ieplānojuši viņu no tā baseina pēc tam dabūt laukā, ja tiešām iedabūtu. Memme ezerniekos ar trimmeri, raksta man, paldies par polšu ledusskapī, es pat neatceros, ka kādu polšu tur būtu atstājusi, izrādījās koktēlīts, nulabi, ta stāstīja kā pie viņas ierašanās visi kaimiņi iesaistījušies sagaidīšanā un pat acis nesamirkšķināt, ka uz rīta deviņiem jau trahtors sarunāts, kas izrakņās aizsētas čūskulāju, lai var visu vienā maigā āboliņā pavasarī. Vēl viņa sapnī redzējusi manu potenciālo meitu, kas tiešām izklausās potenciāla, jo iečurājusi krūzītē un mamma viņai saka, akšausmas, kas par māti (tā būtu es), vaita tiešām nevar bērnam podiņu iemācīt. Izklausās ticami. Tā apmēram. A vasara drīz, kad akal varēs nākt laukā?