< Apakaļās | 6. Jūnijs 2012 | Uz priekšu vēl>

6. Jūnijs 2012 (14:54)

Esceru, ka tas, no augšējā balkona, kas katru rītu kautko tecina manās pieloga papardēs ir tāds kautkāds savdabs deloveja kungs, kas tecina vakardienas puķūdeni no vāzēm laukā, nevis to, ko iedomājos, ja, unjūnov vat ai mīn.
Vēlmann nepatīk tie prasīgie riteņdraucēju "dzinn-trinn" aiz muguras, kas, mans kājāmgājēja idejõta pienākums ir viņiem ceļu griest (zt?pofig), paši piržās ielās ar savām kaļaskām, paši lai arī domā, kā tos kājāmgājējus apbraukt, huļi man tur jāsatraucas, ta iepirž tām dirsīgajām māmuļām arī pie ratiem kādu zvanu, lai tās arī var taurēt, ka ceļšjādo, te es braucubļadj, tevpakājām nafig, jo man pofig, jotaskasratos laiž slienu un ķērc kaijas balsī... labi, te mēs aizveramies.
Vakar ar torsu ielūzu apakšpriekšnieka galda plauktiņos, kad ar elkoņiem tur balstījos, lai redzētu, ko bosis man pa shēmām priekšā zīmē, brīkš, teica plauktiņš, oi- teicu es, tarāvu bosi aiz piedurknes, nuka, tatagad mūkam unta mukām un ķiķinājām, joetas otrs bosis nemaz ar nepmanīja, ka es to plauktu salauzu un brīkšķēju, taestāstīju visiem sirdnas joku par pēdējo rezervātā nomirušo igauni, nuuntā, darba dafiga, bet vismaz ikpbrīdim jautri ira

< Apakaļās | 6. Jūnijs 2012 | Uz priekšu vēl>