Man, odnoznačno, vaig fočuku, nupatkā aizkaros, saules pleķī bij kolibrī (nuvaijatā kritiski-bezdelīgas) ēniņa, kas taisās ar knābi pie zariņa. Betnuneko, moment upuščen. Betē, vakar toties, slota bija mans draugs, daļējs, nu, netik lielā apmērā kā cerēts, bet tomēr. Vajag vienkārši to kvīnu vimbeldõnā uzlikt ževjom, unta paliek tā satraucoši nemierīgi pato kā viņš tur raso un lokās unta bļauj līdz un sāk skraidīt ar švammēm. Visas mīlas rūsēs, betšitā freža mīla-nekat!

ja viņš ilgi te viskādi kaķēsies un turpinās rakstīt ar smaiļikiem, točna samīlēšos, ciktaturvaig, mazliet saulesgaismas gaišbrūnās acīs (izrādās! Nekad nebiju ieskatījusies, domāju, ka pelēkas) un cilvēkam ar plašu jūtu pasauli, ciktatur vaig, nunecik, čik un gatavs