Ūj, vakardienas Nertens Rakstniecības un mūzikas muzejā norāva jumtu, pie bruņurupuča es šļuku pa beņķi uz leju un domāju, ka jāiet laukā, koridorā izsmieties. Ta tikām šiverēt pie izdalāmā grāmatplaukta, kur atradu sev Staņislavski dzīvē un darbos, Rozīti unē, šitote, Blaumani pa pieciem sējumiem, ko kāroju taisni palasīt. Nutad, attiecīgi, mazliet vīna un odiņu sulrietā, vēl mazliet vīna, vēl mazliet unē, hobanā, esam jau pār tiltam un sēžam segās satinušies zem vītola abēdambī, baigi pūta, bet mīlīgs mums tas namiņš, nu, un deķīši arī, ja, viss kā vajag. No rīta, savukārt, kā filmā, cēlu blakusgulētājam no sejas spilvenu nost, lai saprastu, kas tas tāds vispār ir (viss kārtībā, visi savējie). No Lauras arī, tikai kurpes palikušas, kurpretim, manējās, gluži otrādi- pazudušas. Vārdsakot, viegli iešķība un tamborētās tufeļkās, tāda es šon. Kļova, karoče, viss.

Kā sauca to zilo bilžu grāmatiņu, ilustrēto gareno, kurtas ausainais džeks bija zvērdārzā, ta tur bija seksīgā māsiņa vēl un tad tā nāriņa, nūū, jūnov, katram normālam bērnam otra no mīļākajām bilžu grāmatām pēc bidstrupa, nu, vai otrādi.